Bārbeliete Anna Oldberga rīt, 31. augustā, būs sagaidījusi simto dzimšanas dienu. Tik nozīmīga jubilāra līdz šim pagastā nav bijis, atzīst sociālā darbiniece Velta Pelne.
Bārbeliete Anna Oldberga rīt, 31. augustā, būs sagaidījusi simto dzimšanas dienu.
Tik nozīmīga jubilāra līdz šim pagastā nav bijis, atzīst sociālā darbiniece Velta Pelne. Simtgadnieces apsveikšanai gatavojas arī pagasta padomes deputāti.
Prāts možs
Oldbergi dzīvo Bārbeles centrā. Rožleju māja ir maza, bet vietas tajā pietiek visiem. Anna Oldberga te dzīvo kopā ar dēlu Uldi. Vairākus gadus māmuļa dienas vada tikai istabā. «Te ir mūsu ēdamzāle, guļamistaba, diskusiju telpa,» saka meita Līga, kura māmuļu kopt katru dienu brauc no Valles. Otra Annas Oldbergas meita Maija dzīvo Rīgā un pie mammas brauc nedēļas nogalēs. Visi bērni jau pensionāri, tāpat kā māmuļa. Jaunākie šajā dzimtā ir abi mazdēli.
Savā dzimtā Anna līdz šim esot vienīgā, kas sasniegusi tik lielus gadus. Acu gaišums zudis, kājas vairs neklausa, bet prāts možs. Līgai bažas vienīgi par to, lai lielās jubilejas ciemiņi māmuļu pārāk nesatrauktu.
Visu par dzimteni atdotu
Uzzinājusi, ka ciemos atbraukusi «Bauskas Dzīve», kas esot šīs ģimenes iecienītākā avīze, jubilāre teic, ka grib izrunāties.
«Dzeršana ir vislielākā sērga un posts, kas maitā tautu. Man ir jāraud, kad domāju par tiem jauniešiem, kuri nodzer jēgu, nestrādā, vai tie maz ir latvieši? Liekas, ka tagad nav daudz patriotu, kas par Latviju, par savu valsti domā. Es tāda esmu bijusi visu mūžu.
Vairs jau man nekā nav – ne spēka, ne mantas, bet, ja bū- tu, – visu par Latviju atdotu. Par goda vīru vienmēr esmu uzskatījusi Anatoliju Gorbunovu, un savējiem saku, ka Saeimas vēlēšanās jābalso par «Latvijas ceļu»,» pārliecināti uzsver sirmā jubilāre. Politiskās pārliecības dēļ Oldbergu ģimenē mēdzot būt arī diezgan asi strīdi, atzīst dēls Uldis.
Interesanti, ka arī sirmā vecumā Anna Oldberga dzīvi seko visam, kas notiek pagas- tā. Viņa slavē Oskaru Reķi, pagasta padomes priekšsēdētāju. Viņš trenkājot dzērājus, esot ļoti stingrs. Īsts zelta cilvēks esot pašvaldības jaunākais deputāts Jānis Folkmanis, vērtē Anna. «Viņš arī vecu uzskata par cilvēku,» saka simtgadniece, pie kuras Jānis bijis vairākkārt, abi daudz ko nesteidzīgi pārrunājuši.
No sēkliņas izaug dižkoki
Anna dzimusi «Jēkapiņos», aiz Mazbārbeles kalna bijušas tādas mājas. Bārbeles baznīcā viņa iesvētīta un atceras, kā jaunībā kopā ar tēvu piedalījusies Bārbeles parka stādīšanā. Veduši granti celiņiem, dēstījuši kokus. Tēvs saracis no sēklām ieaudzētos kociņus, kas zaļojuši pie mājas, tie pārstādīti parkā un nu izauguši par dižiem kokiem.
Annas vīrs bijis saimnieks un aizsargs, tāpēc 1949. gada ģimene «atkulakota» un izdzīta no mājām. Annas māsa Milda izsūtīta uz Sibīriju par to vien, ka bijusi latviete. Mūžs pagājis laukstrādnieces darbos. Daudz sūruma piedzīvots, ne mazums sāpju izsāpēts.
Siļķe ir īsta manta
«Nekad agrāk man nav bijis vajadzības lietot kādas zāles. Tikai tagad, kad pārciesti divi insulti, dakteris pierunāja, ka bez «ripiņām» neiztikt.
No ēdieniem man vislabāk garšo siļķe uz maizes. Un ne jau tā, kas kārbiņās, plāni sagriezta un gandrīz pēc zivs vairs nesmaržo. Saku dēlam, lai veikalā nopērk īstu siļķi ar galvu, asti un iekšām. Viņš pats to iztīra un iemarinē. Nu tā ir manta! Man nav, par ko žēloties, pašai sava pensija, bērni apgādā, aprūpē. Žēl tikai, ka vairs netieku dārzā. Mājiņa maza, te būtu sienas jāizgāž, lai mani ieliktu ratiņos un izstumtu laukā,» mazliet skumji piebilst jubilāre.
Ir augusta beigas, bet dienas vēl vasarīgi karstas. Taču Oldbergu vīriešiem jau prātā ziemas rūpes. Šonedēļ tiek tīrītas krāsnis un plīts cukas, skurstenis, lai siltums mazajā namiņā mājotu arī ziemā.
