Kad nonācu līdz Alpu kalnu virsotnei 1880 metru augstumā, ar ausīm aizsniedzu mākoņus. Sajutu drēgnu, mitru miglu. Šeit vasarā ganās govis.
Kad nonācu līdz Alpu kalnu virsotnei 1880 metru augstumā, ar ausīm aizsniedzu mākoņus. Sajutu drēgnu, mitru miglu. Šeit vasarā ganās govis. Te saimnieko tiroliešu zemnieki – no ekonomiski neizdevīgās kalnu lauksaimniecības ir radusies ienesīga nodarbe, jo slaukt var ne tikai govis, bet arī Eiropas Savienības (ES) budžetu un… tūristus.
Lai tradīcijas atmaksātos
Vildšēnavā, kas atrodas Alpu kalnu ielejā 800 metru virs jūras līmeņa, zemes platību nemēra hektāros, bet govīs. Kalnos hektāriem nav nozīmes – svarīgi, cik lopiņu tajos var izganīt. Viens zemnieks – vidēji septiņas.
Pie zaļo Alpu pļavu apskautām mājām neredz ne govis, ne aitas – tās visu vasaru ganās augstu kalnos. Lekno zāli šogad pļauj jau otru reizi, sarullē skābsienā un ripina mājās. Tā, kas mazliet stāvāk kalnā, tiek sažāvēta sienā un iesviesta turpat šķūnelī, bet ziemā ar ragavām to ved mājās.
Govis ganās tur, kur zāle pa kalna izciļņiem vairs nav pļaujama. Tur augstāk kalnos kooperācija radās vēsturiski. Nebija vērts katram saimniekam visu vasaru dzīvot augstu kalnos, ganot un slaucot savas gotiņas. Vairākas mājas apvienojās – un nu lielākam baram kopīgs gans, kurš gan izgana, gan izslauc un nodod pienu.
Rudenī visas govis nāk no kalniem lejā uz savām kūtīm.
Tomēr līdz 1950. gadam ar visu šo dabisko kooperāciju lopkopība nebija ienesīga un no Austrijas federālā budžeta nācās piemaksāt, lai Alpu zemnieku tradicionālā nodarbe neiznīktu. Tikai tad, kad kalnos sāka piesaistīt tūristus, it īpaši slēpotājus, Alpu zemnieki varēja teikt, ka viņi spēj savilkt galus arī bez ES lauku atbalsta pasākumiem. Uz četriem tūkstošiem iedzīvotāju jau ir astoņi tūkstoši izīrējamu gultasvietu. Tiesa, aizņemtas tās ir tik ilgi, kamēr kalnos ir sniegs.
Tagad no 495 Vildšēnavas saimniecībām puse ienākumus gūst no lauksaimniecības (pārējie ir mežsaimnieki), savukārt zemnieku lielākā daļa lauksaimniecībā darbojas uz nepilnu slodzi – pārējā laikā viņi ir viesnīcnieki un slēpošanas instruktori…
Kooperatīvs – kalnu «kolhozs»
Kalnos virs Vildšēnavas ir viens kooperatīvs, kurš tāds ir juridiski, jo arī ziemā kopīgi baro un slauc lopus. Bijušie īpašnieki faktiski ir akcionāri – viņu vietā strādā četri darbinieki.
Holzalmas lauku kopiena Briksentāla ielejā (otrpus kalnam) saimnieko gandrīz piecus gadsimtus. Ganības kalnu nogāzē stiepjas no 1200 metru līdz 1600 metru augstumam, un galvenā lopu ziemas novietne Hopfgārtenā ir pa vidu šim augstumam.
21 zemes īpašnieks ir apvienojis gan zemi, gan govis, arī piena ražošanas kvotas vienā uzņēmumā, un tā kooperatīvs 160 govju uztur 154 hektāros ganību. Tikai trešdaļu gadalaika (apmēram 120 dienu) lopi ir ganībās kalnos. Pirms četriem gadiem ar ES un federālā fonda līdzfinansējumu puskilometru augstāk kalnos tika uzbūvēta Tirolē lielākā govju kūts ar skujveida slaukšanas zāli 12 govīm. No pusmiljona eiro, kas tika tērēts modernai un izturīgai novietnei, pašu kapitāls bija viena ceturtdaļa, otru ceturtdaļu finansēja ES, tika ņemts arī kredīts par zemiem procentiem. Ar šīs kūts uzbūvēšanu beidzot tika garantēta ES labturības prasību ieviešana.
Turklāt ES palīdzība vērojama arī ikdienā – no lauksaimniecības budžeta tiek saņemtas piemaksas par strādāšanu lauksaimniecībai nepiemērotās platībās, tiek maksāts arī par veiktiem agrovides pasākumiem (kalnu nogāžu appļaušanu).
Piena glāze par diviem eiro
No izslauktiem 200 tūkstošiem litru piena turpat uz vietas no maija līdz septembrim iegūst 18 tonnu siera, arī sviesta. Visu to pārdod ielejas ciematā vai ved uz vairumtirgotavu.
Gar šo fermu izveidots tūristu maršruts, un kooperatīvs piedāvā to, ko parasti kalna galā ir visgrūtāk izdarīt – nokārtot dabiskās vajadzības. Tur var ēst sieru un dzert pienu vai jogurtu. Ar pacienāšanu un tūristu apkalpošanu nodarbinātas divas sievietes.
Piena glāze tur tiek pārdota par diviem eiro (Ls 1,20). Konkurentu tuvumā nav.
