Vineta Skalberga ir mākslas zinātniece un pedagoģe. Viņa strādā Valsts mākslas muzejā par latviešu tēlniecības kolekcijas glabātāju un Baldones mākslas skolā māca mākslas vēsturi.
Vineta Skalberga ir mākslas zinātniece un pedagoģe. Viņa strādā Valsts mākslas muzejā par latviešu tēlniecības kolekcijas glabātāju un Baldones mākslas skolā māca mākslas vēsturi.
Jaunā speciāliste dzimusi Bauskā, vēlāk dzīvojusi Grenctālē, kur joprojām atrodas vecāku mājas. Savulaik Vineta mācījusies Griķu pamatskolā, bet absolvējusi Pilsrundāles vidusskolu. Latvijas Universitātē studējusi svešvalodas, pēc tam iestājusies Mākslas akadēmijā. Mākslas bakalaures grādu Vineta Skalberga ieguvusi 1998. gadā, aizstāvot zinātnisku darbu par pirmā latviešu profesionāli izglītotā keramiķa Rūdolfa Pelšes daiļradi. Mākslinieks ir dzimis Ceraukstes pagastā. Pašlaik Vineta vāc materiālus maģistres darbam. Tas būs pētījums par Rūdolfa Pelšes pedagoģisko darbību Latvijas Mākslas akadēmijā un keramiķu vecākās paaudzes meistariem.
Ar Vinetu es iepazinos Zvejniekciema mežā, kur abas ar draudzeni naktī vērojām jāņtārpiņus. Idillei pievienojās arī nepazīstama garāmgājēja. Satikt baušķenieci «jāņtārpiņos» – tas vien ir ko vērts!
Daudzi ar mākslu saistīti cilvēki izskatās nobēdājušies, jo ienākumi ir mazi un neregulāri, bet mākslinieka profesija mūsdienu Latvijā vairs netiek uzskatīta par prestižu. Bet tu esi dzīvespriecīga un pilna pozitīvas enerģijas…
– Man ir ļoti laba humanitāra izglītība. Es nebaidos lietot vārdu «elitāra». Tas bija mērķis, uz ko apzināti tiecos kopš agras jaunības. Jo plašāks redzesloks, jo dzīve kļūst interesantāka. Es pati to veidoju un saskatu daudz jaunu iespēju. Šovasar, piemēram, man bija vairāki vilinoši darba piedāvājumi, bet nācās atteikties par labu mākslas skolai, kurā strādāju jau sešus gadus. Es ļoti mīlu šo darbu, izjūtu to kā misiju. Reizēm, protams, uznāk kreņķi, ka ar savu lielisko izglītību nevaru nopelnīt tik, lai pietiktu gan iztikšanai, gan aktīvai sevis pilnveidošanai. Tāpēc man padomā ir studijas gluži citā nozarē. Gan jau pratīšu jauniegūtās zināšanas saistīt ar mākslu.
No kurienes tev, lauku meitenei, radusies tik dziļa interese par daiļajām mākslām? Ģimenes «mantojums», skolas nopelns?
– Ne viens, ne otrs. Varbūt spīts. Kad mācījos Pilsrundāles vidusskolā, mums notika tikai dažas lekcijas mākslas vēsturē. Es biju gluži kā apburta, man gribējās noklausīties visu kursu, taču direktors sacīja: «Dažu skolēnu dēļ pasniedzējs uz Pilsrundāli nebrauks.» Šie vārdi mani sāpināja, jo sapratu – esmu mazvērtīgāka tikai tāpēc, ka dzīvoju laukos. Mūsdienu bērniem ir pavisam citas iespējas, lai gan pagājis tikai nedaudz vairāk kā desmit gadu. Gandrīz katrā apdzīvotā vietā ir mākslas skola, to skaits Latvijā sasniedz pāris simtu. Šķiet, lauku bērna nepilnvērtības sindromam vajadzētu izzust.
Baldones mākslas skolā tu lasi mākslas vēstures kursu. Pastāsti, lūdzu, kā tu vadi nodarbības!
– Man patīk improvizēt. Nekad par vienu tematu nestāstu vienādi, jo katra situācija ir atšķirīga. Mainās auditorijas intereses, noskaņojums, izjūtas. Ja esmu bijusi kādā ceļojumā, kur noteikti pētu sev tik mīļo viduslaiku arhitektūru un glezniecību, audzēkņiem varu sniegt nesalīdzināmi vairāk, nekā lasot speciālo literatūru. Katrā ziņā mākslas pedagogam jābūt personībai, īstam profesionālim.
Man patīk sev izvirzīt ārkārtīgi augstas prasības. Neiešu gulēt kaut vai līdz rītam, iekams nebūšu kārtīgi sagatavojusies nodarbībai. Man vajag justies pārliecinātai, jo citādi nav nekādas jēgas stāvēt auditorijas priekšā.
Tu ieminējies par ceļojumiem, kam ir liela nozīme profesionālā izaugsmē. Skolotāji un muzeju speciālisti tomēr nepelna tik daudz, lai ik gadu ārzemēs varētu atkārtot mākslas vēstures kursu. Kā tu tiec galā ar šo problēmu?
– Vajag pievienoties svētceļnieku grupām, jo tad izmaksas ir krietni vien mazākas. Protams, ka blakus nebūs gida, arī uz kultūras objektiem neviens nevedīs ērtā autobusā. Galvenais ir nokļūt galapunktā. Viss pārējais atkarīgs no paša. Šopavasar ar svētceļnieku grupu biju aizbraukusi uz Tezē klosteri Francijā. Jau iepriekš sastādīju darbības programmu un paguvu to īstenot. Uz Tezē apkārtnes pilsētiņām un ciemiem devos kājām, dažreiz dienā noejot vairāk nekā desmit kilometru.
Savukārt Itālijā iemanījos nopelnīt naudiņu, jo latviešu ceļotāju grupa Romā bez gida jutās gluži apjukusi. Gida funkcijas nācās uzņemties man. Lai gan Romā biju pirmo reizi, veiksmīgi tiku galā. Lūk, te ir konkrēta situācija, kurā izpaužas mākslas izglītības elitārisms. Eiropas valstīs es neizjūtu nekādu diskomfortu, tāpēc ka pārzinu vēsturi, arhitektūru un mākslu.
Vai, dzīvojot Baldonē un strādājot arī Rīgā, tu spēj saglabāt saistību ar dzimtajām vietām? – Bieži kopā ar meitu Evelīnu braucu pie vecākiem un pie vecmāmiņas, kura dzīvo Codē. Cenšos sekot kultūras dzīves norisēm Bauskā, esmu senās mūzikas fane. Man ir laimējies apmeklēt gandrīz visus senās mūzikas festivālus un atrast jaunu aizraušanos – renesanses laikmeta dejas. Divas vasaras veltīju seno deju kursiem, kas notika Ēdoles pilī. Tur pulcējās dažādu profesiju cilvēki, kurus vieno padziļināta interese par renesanses kultūru. Man tā ir ļoti tuva, jo vērsta uz garīgumu, nevis kaislībām.
***
Komentārs
«Iekšējais, vientuļais, briesmīgais radošais darbs liek māksliniekam justies tā, it kā viņš būtu nopelnījis Visuma uzmanību, tā mīlestību. Bet pasauli tas neinteresē – tā ir pārāk aizņemta pati ar sevi…»
Džona Lenčestera atziņu komentē VINETA SKALBERGA:
– Šis teiciens mani diezgan precīzi raksturo. Misijas apziņa plus egoisms – tāda ir manas būtības formula. Man ir vitāla nepieciešamība izpaust sevi, bet reizēm pārņem izmisums, ka citus tas nemaz neinteresē.
