«Dzeru? Un kurš tad nedzer? Parādiet man vienu tādu!» Šādi uz Bauskas bāriņtiesas sēdē izteiktiem pārmetumiem 3. septembrī atbildēja Anna (vārds mainīts).
«Dzeru? Un kurš tad nedzer? Parādiet man vienu tādu!»
Šādi uz Bauskas bāriņtiesas sēdē izteiktiem pārmetumiem 3. septembrī atbildēja Anna (vārds mainīts). Viņa 16 gadu dzīvojot viena un uzaudzinājusi trīs bērnus.
Bērni – ieguvums un traucēklis
Uz bāriņtiesas sēdi izsauktie vecāki šoreiz «Bauskas Dzīvei» šķita dīvaini līdzīgi, kaut arī tie nepavisam nebija radinieki. Katram savs uzvārds un dzīvesstāsts. Taču vienādību sejās ierakstījusi vienojoša viela – alkohols. Atšķirība vien tā, ka dažās ģimenēs bērni ir izauguši līdz pusaudžu vecumam, bet dažās – vēl pavisam mazi. Viņus, neaizsargātākos, vecāku dzeršana skar vissmagāk.
Ārste pediatre Zinaida Vītola: par alkohola postu ģimenēs bērni liecina jau tad, kad vēl neprot runāt. Viņi ir novājināti, nekopti, zilganpelēku ādu, izskatās un uzvedas savam vecumam neatbilstoši, jo ir novārtā atstāti. Bērns ir ieguvums, kamēr pieaugušie var saņemt un notērēt mazulim domāto valsts pabalstu.
Taču bērni var būt arī par traucēkli. Daktere Vītola atcerējās baušķenieci, četru bērnu māti, kura augustā atvedusi dēlēnu uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Vajadzējis gaidīt analīžu rezultātus, taču mammītei steidzami bijis jādodas uz tirgu. Viņa «aizsvinējusies» un dēlu aizmirsusi slimnīcā, kamēr mediķi sākuši meklēt, kur puikam mājas.
Izsalkums acīs
Ar 3. septembrī izsaukto ģimeņu vecākiem bāriņtiesas un sociālā dienesta darbinieki ir pazīstami jau sen. Ir runāts un runāts. Taču, izzinot mājas apstākļus, atklājas, ka bērni atkal ir ieslēgti, mamma kopā ar draudzeni aizgājušas pēc alus, tētis piedzēries aizmidzis. Kādās mājās vecmāmiņai, kuras gādībā atstāti bērni, jākāpj laukā pa virtuves logu, lai satiktos ar bāriņtiesas pārstāvi. Citā dzīvoklī sastapta sieviete bijusi tik piedzērusies, ka nav manījusi ne svešu cilvēku ienākam, ne arī dēlu no lauku radiem atbraucam, atceras psiholoģe Inga Jakuška.
Pilsētas Domes rīkotajā nometnē mazturīgo ģimeņu bērniem «Zaļās brilles» šovasar nācies mainīt iepriekš izplānoto dienas kārtību. Pusdienas vajadzējis pārcelt uz agrāku laiku, jo bērni rītos no mājām uz nometnes vietu atnākuši neēduši un nav spējuši strādāt nodarbībās. Viņiem bijis tikai viens jautājums: «Kad mēs ēdīsim?», stāsta Irina Gutjare, pilsētas sociālās palīdzības dienesta darbiniece. No šādām ģimenēm bērni ir jāglābj, pirms nav notikusi kāda nenovēršama nelaime.
Rītdien vēl sliktāk
Nākas domāt, vai no šādu vecāku bēdīgās dzīves bērni var ko mācīties. Baušķeniece Zanda (vārds mainīts) mācās 7. klasē. Iepriekšējo mācību gadu beigusi ar nesekmīgām atzīmēm divos priekšmetos. Viņas brālim ir 17 gadu, izglītība – nepabeigtas sešas klases mācību un pāraudzināšanas iestādē. Turklāt iereibis redzēts vai katru dienu, bilst policijas speciāliste Māra Danielsone. Skolā iet zēns negrib – par dēlu aizbilst māte, kurai nav darba, naudas, dzīvoklis vecā mājā ar 400 latu lielu parādu.
Brūnace meitene klausās mammā un māj ar galvu. Arī viņai skolā iet negribas, tāpēc pērn stundu laikā klaiņojusi un pat pieķerta zogot. Mātes dzīves nomāktība viņu nebiedē, jo laikam taču pamatskolniece vēl neaptver – ja nemācīsies, neiegūs profesiju, viņai klāsies vēl sliktāk nekā mātei pašlaik.
Dzērājas asaras
Pēc pēdējās lietas izskatīšanas telpas vēdināšanai bija jāatver logs un durvis reizē, lai caurvējš izdzenā paģiru smaku. Kopš Ilgas (vārds mainīts) bērnus audzina viņas 78 gadus vecā māte, māja esot kārtīgāka, dārzs sakopts, bērni pieskatīti, sprieda bāriņtiesā. Pērngad Ilgai bijis pat tāds skaidrības periods, kad prieks bijis ar pajauno sievieti sastapties, atceras Irina Gutjare. Taču tagad ar Ilgu kļūst arvien sliktāk.
Uz bāriņtiesu 3. septembrī viņa bija atnākusi glīti ģērbta, bet zem acs pamatīgs zilums, rokas nervozi trīcēja, uz vaigiem dzērājas asaras. Par viņu sūdzējušies kaimiņi. Dzērumā Ilga nākot pie bērniem, skandalējot un reizēm pat sitot māti, kurai bāriņtiesa pielēmusi tiesības saņemt ģimenes valsts pabalstu par trim bērniem un aizbildnības naudu. Tad vidējais dēls metoties vecmāmiņai par aizstāvi pret mātes dūrēm…
Ilgai vajadzētu ārstēties. Bet par slimnīcu jāmaksā, viņa saka. Un it kā saklausāms noklusētais – par to naudu taču tik daudz dzeramā varētu nopirkt… Laikam taču nedzert viņa vairs nespēj, tāpat kā būt par māti saviem bērniem. Jāatņem viņai tie nebūs, jo paši no šādas mātes jau ir novērsušies…
