Pāri Latvijai aizskan 37. dzejas dienas.
Pāri Latvijai aizskan 37. dzejas dienas. Gatavojot šo lappusi, literātu apvienības sanāksmē «Bauskas Dzīves» redakcijā bija pulcējušies piecpadsmit autoru, gan tie, kuru balsi lasītāji jau pazīst un gaida, gan tie, kuri vēl tikai meklē ceļu sarežģītajā lirikas pasaulē.
Šonedēļ Dzejas dienu sarīkojumi sākas visā valstī. Piektdien, 13. septembrī, Bauskas tautas namā aicina Rundāles pagasta teātra studijas «Savējie» dzejas teātris ar Irbes Treiles dzejas kompozīciju «Viņas vēstules kaijām…». Noslēgumā tikšanās ar Bauskas literātiem. Sestdien, 14. septembrī, sarīkojums «Lejeniekos» ar Rīgas un Bauskas rajona literātu piedalīšanos.
Saņemtas pirmās atsauksmes par Feliksa Zvaigznona dzejas atlasi «Lai paliek tev šī krāsa baltā». Ināra Druva: «Man tas bija pārsteigums, jo Atmodas laikā bojā gājušā pedagoga un dzejnieka vārsmas vienkopus nebiju lasījusi. Man tas ir atklājums. Turklāt patīkams.»
***
MĀRĪTE VERŽUNE
***
Pagājis gads
Laiks aiztecējis
Asaras straumēm
Aizlijušas
Divi vieninieki
Baksta debesis
Atgādinot dvīņus
Kuru vairs nav
Dvēselē palicis
Sāpošs klusums
Sirdī – Tu
Nekad neaizmirsīšu
Apsolu…
LILIANA SKUDRA
NE VĀRDA
Sēdēšu ceļmalā
Uz vētras izgāzta
Stumbra.
Dzeltenu lapu virpulis
Veikli kā kaķis
Pāršmauks pār ceļu.
Visas pasaules tirgus
Krāsainās kulbās
Aizsvilps gar acīm,
Atstājot pelēkus
Putekļus matos
Un tukšumu sirdī.
Simt gadu, te sēdot,
Tavus soļus
Man nesadzirdēt.
Rudens man blaku
Domīgi plūkā bārdu –
Par gaidīšanas brīnumu
Nepārmijam ne vārda.
SOLVITA LIEPA
***
Es neesmu putns.
Bet tik un tā par maz telpas.
Mana diena un nakts mīcīta
rudzu maizē un ziedota baznīcai.
Es ļaušos.
Lai atkāpjas uguns.
Zvaigznes nu maksā grasi.
Tavai dziesmai trūkst vārdu.
Man žēl.
Es būšu pretējā krastā
(smel veldzi droši)
un rakstīšu.
Es esmu laba
Dzejniece.
GATIS ZOTOVS
***
Tu neizlaidi
Nevienu kalendāro dienu
Skrēji un rāvies
Vienmēr biji laikā…
Tavi smaidi
Aplaimoja tikai vienu
Kurš četrreiz jau bija kāries
Un sauca sevi par
neveiksminieku
Tu neaizņēmi
Sevis pašas vietu
Devi visu viņam
Kurš sevi sauca par
neveiksminieku
IEVA BĒRTELSONE
***
Pasaules gals,
Es stāvu uz pasaules malas.
Nav tālāk kur iet,
Nav pat vējam kur skriet.
Pasaules gals.
Un pasaules malas vairs nav(a).
DAGNIJA GASŪNA
JA SPĒTU
Tik klusa un silta
kā vasara
pār manu vaigu
slīd asara, –
ja vien es spētu
uzcelt tiltu
pār nodevību,
meliem un viltu,
varbūt es vēlreiz
Tevi iemīlētu,
ja spētu…
RŪDOLFS SAULĀJS
SLĀPES
Ir dzīvē iets un iets.
Bet slāpēm vienmēr vēl nav gala.
Kur ir tā dāsnā zemes mala,
Kur atdzeršanās kauss būs liets?…
Ir prāta tilts līdz zvaigznēm
sliets.
Un mana sirds kā maza sala,
Ko dienu straume vienmēr skalo.
Jo vienam mūžam pietrūkst
mirkļu,
Lai, rimti gaidot, veldzi rastu –
Sirds vienmēr meklē jaunu krastu,
Kur degot var tā laimi rast.
Jā –
Vai var to arī nesaprast?…
Ka, līdzko slāpes dzēsīs gadi,
Man mūža gājums projām palos.
AINA MEDNE
SAUSUMĀ
Miežu druvai plāna blūze,
Sekla elpa Mēmelei.
Saule izlējusi krūzi
Pāri mūsu zemītei.
Zaļais strauji iet uz brūnu.
Liesmas. Briesmas. Nianses.
Zeme – klons un smilšu dūnas.
Zāle slāpst un dvēseles.
SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE
TAVAS DOMAS
Tavas domas ir tālas,
Es tās dzirdu,
Mans tālais Esmu.
Tavas domas ir lielas,
Es tās jūtu,
Mans lielais Būt.
Tavas domas ir skaistas,
Es tās mīlu,
Mans dievišķais Vārds.
KAIVA KRŪZE
ŠODIEN
Šodien dvēs’lē lietus līst,
Sirds aiz sāpēm pušu plīst.
Gribas pasauli man nīst,
Skumjās domās apkārt klīst.
Liekas – lietus līs bez mitas,
Sirds tik izmisīgi sitas.
Vai man dvēs’li saule sildīs?
Vai tā manus sapņus pildīs?
Beidzot redzu saules staru.
Vai es tiešām jau to varu?!
Gribas pasmaidīt jau man,
Sirdī cerībiņa skan.
INTA BALTGALVE
NENODOT BRĪVĪBU
Ļoti man gribas ticēt,
ka putni skries negaisiem pāri,
nezudīs ceļā neviens
un iemācīs cilvēkiem spārnus.
Ļoti man gribas ticēt,
ka daudzi pēc gaismas alkst,
atklātiem darbiem un vārdiem,
pēc Taviem vārdiem baltiem.
To es uzturu spēkā:
māņu plosītām domām un dzīvēm
neatļaut nomākt Latviju
un neatļaut nodot brīvību.
GUNĀRS BOGDANOVS
***
ar punktu var apvilkt
zemeslodi
sakrustot krītošas
zvaigznes
un tieši mērķī
trāpīt
no bezmērķības
nākdams
***
sveika Eiropa ar labiem vārdiem
paldies par apsolījumu
kas
vēderiem liek līksmot –
būs putra pabiezāka
ar nebeidzamām sviesta pikām
bet nezin kāpēc
gribu
manas zemes rudzu maizes
riku
kaut pliku!
SANITA SAMA
NEPRASIET DAUDZ
Neprasiet daudz!
Ņemiet – ko dodu.
Neprasiet –
Ko neesmu vēl guvusi.
Neprasiet –
Man bail, ka nespēšu…
Neprasiet –
Ņemiet, ko dodu,
Un vairāk
Saņemsit jūs!
INĀRA DRUVA
DĀLIJU LAIKS
Dāliju pulksteņi rudeni rāda,
Asteru zvaigznes caur mijkrēsli
spīd.
Uzmetas zosāda Lielupes ādai,
Koki kā spoki tik jocīgi vīd.
Saule kā tomāts, tik sarkanīgs
spīdums,
Migla kā krējums, kur iemesta tā,
Matētu bildi sniedz miglainais
svīdums,
Ainava miltaina, rudenīga.
Iegrimstu tajā kā samtainā pēlī –
Mājīgi šobrīd ir rudenī būt.
Kaut jel tas nekļūtu salnaini
dzēlīgs,
Aizsalst kad loga un dvēseles rūts.
ANDRIS KOPEIKA
PIECI MIRKĻI
Pieci mirkļi –
Tas ir daudz vai maz?
Pieci mirkļi laimes –
Par maz;
Pieci mirkļi sāpju –
Par daudz.
Bet vai tad mirklis vainīgs?
***
Jo tuvāk tu nokļūsti Debesīm,
Jo sāpīgāka var kļūt atgriešanās
uz Zemes.
AINA PIKA
VAI VAJAG ZĪLĒT?
Bērnībā es margrietiņu plūcu,
Mīl – nemīl centos zīlēt.
Jaunībā es centos zīlēt,
Kur ir tas, ko varu mīlēt?
Dzīves vidū centos zīlēt,
Vai man vērts ir tādu mīlēt?
Šodien atkal cenšos zīlēt,
Bet nu vairs nav, ko mīlēt.
Vai gribēšu es rītā zīlēt,
Vai spēšu vispār vairs es mīlēt?
Viss ozoliņa spēks ir zīlē,
Bet cilvēks bagāts tad, ja mīlē.
SANDRA CĪRULE
***
Cik ironija ir grūta,
Cik smiekli ir smags darbs!
Kamēr salasa jūtas,
Tikmēr izskaties skarbs.
Un kamēr atrodi spēku,
Kamēr atraisīts kļūsti,
Par tavu nāvīgo grēku
īgnumu pasludina.
Cik ironija ir grūta!
To jautrie vislabāk zina.
LĪVIJA DZELME
RASASKRĒSLIŅŠ
Savās delnās rasu krāj
Agrās rīta stundās.
Ziediem veldzi sniegs
Saules tveices jundā…
Cilvēks ejot gaitā stāj,
Klausās takas malā –
Sīko ziedu prieks
Klusi domu taujā…
Rasaskrēsliņš viņam māj –
Savā veiksmē dalies,
Ceļabiedram atbalsts tiks
Katrā dzīves stundā…
Dzīves dienās veldzi krāj,
Ienes savās mājās.
Nejutīsies dzīvē lieks –
Pavards sildīs tajās…
RASMA LAUČKA
PAR MAZ
Par maz es guvu veldzes no rīta
rasas.
Vairāk nepaspēju, to saule
nožāvēja.
Par maz es nogriezu zariņu no
bērza.
Vairāk nepaspēju, tos nolauza
vētra.
Par maz es pagrābu no
dzeltenām smiltīm.
Vairāk nepaspēju, tās izbira caur
pirkstiem.
Par maz es ieminu pēdu uz
nezināmas takas.
Vairāk nepaspēju, tās izskaloja
lietus.
Par maz es pateicu mīļu vārdu.
Vairāk nepaspēju, tie iestrēga
krūtīs.
Par maz es saņēmu no
daudzsološās laimes.
Vairāk nepaspēju, tā aizsteidzās
ar vēju.
SANITA SPUNDIŅA
ATKLĀSME
Es esmu grāmata – romāns,
Nesalasāms un neizprotams,
Bet tev es atvēru satura rādītāju,
Un tu pat necenties to lasīt.
Es esmu ceļš, pa kuru tu staigā,
Un tu pat neiedomājies, kā būtu,
Ja nebūtu ceļa, kas tev zem kājām.
Es esmu grāvis, ūdeņiem pilns,
Bet arī grāvis pie karstākās
saules izžūst.
Es esmu nātre,
Necila, kožu, bet, ak vai, cik labuma spēju dot.
