Darbarīku attīstība, dažādu enerģijas veidu izmantošana, transports un rūpnieciskā ražošana ir nozīmīga cilvēces kultūras sastāvdaļa, kas radīta, lai apmierinātu arvien pieaugošās materiālās vajadzības.
Darbarīku attīstība, dažādu enerģijas veidu izmantošana, transports un rūpnieciskā ražošana ir nozīmīga cilvēces kultūras sastāvdaļa, kas radīta, lai apmierinātu arvien pieaugošās materiālās vajadzības. Tehnikas attīstība tieši ietekmē ne vien sabiedrības materiālo labklājību, bet arī katra cilvēka pasaules uztveri.
28 izcilākie objekti
19. gadsimta industriālā revolūcija – transporta, enerģētikas un rūpniecības straujā attīstība – mainīja ainavas un dzīvesveidu. Tomēr šī mantojuma saglabāšana ir tieši saistīta ar izmantošanu, un šīs problēmas risināšana aizsākta relatīvi nesen – apmēram pirms 30 gadiem.
Šajā laikā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauti 28 izcilākie industriālā mantojuma objekti, sākot no romiešu akveduktu Segovijā un zelta raktuvēm Lasmedulā (Spānija), viduslaiku sāls raktuvēm Veličkā (Polija) un beidzot ar pirmo metāla konstrukciju dzelzceļa tiltu Džordžā (Lielbritānija) un lielāko tvaika sūkņu staciju Lemmerā (Nīderlande), kas uzbūvēta 1920. gadā, lai glābtu lauksaimniecības zemes no plūdiem.
Arī mums savs mantojums
Latvijā tehnikas pieminekļu dokumentēšana sākta 20. gadsimta 80. gados. Mūsu industriālo mantojumu veido 17. – 18. gadsimta manufaktūru vietas, nākamo gadsimtu cepļi, fabrikas, ražošanas ierīces un izstrādājumi, bākas un hidrotehniskās būves, kanāli, sūkņu stacijas un ūdenstorņi, dzirnavas, spēkstacijas, ceļi, tilti, dzelzceļi un transporta līdzekļi.
Starp ievērojamākajiem Latvijas objektiem minamas Liepājas Kara ostas darbnīcas un sausie doki, Daugavgrīvas cietoksnis, VEF rūpnīcas korpusi, kā arī Daugavas gultnes regulēšanas būves. Pēdējos gados sākts vērienīgs projekts – valsts nozīmes kultūras pieminekļa Gulbenes–Alūksnes šaursliežu dzelzceļa pārveidošana par tūrisma un muzejdzelzceļu.
Hercogs Jēkabs veicina ražošanu
Senākie tehnikas un ražošanas attīstības liecinieki Latvijā un Bauskas rajonā saistīti ar hercoga Jēkaba valdīšanas periodu (1642 – 1682) Kurzemē un īpaši viņa realizēto merkantilisma politiku, kas veicināja plašu manufaktūru veidošanos visā hercogistē. Bauskas rajona teritorijā izveidojās vairāki ievērības cienīgi manufaktūru centri – Vecmuižā, Iecavā un Mežotnē.
1654. gadā tika izveidots Vecmuižas Riežu dzelzsceplis pie Zvirgzdes upītes, lielgabalu un zvanu lietuves un naglu kaltuve. Pie lielgabalu lietuves atradās poligons, kurā notika gatavās produkcijas izmēģinājumi. Ar Vecmuižā ražotiem lielgabaliem un lodēm apgādāja hercogistes floti un tos arī eksportēja uz Poliju, Zviedriju, Dāniju un Holandi. Līdzīgi darbojās Dzelzāmura dzelzsceplis.
Dzelzscepļu ražojumi – lielgabali – ir saglabājušies, ar dažādiem likteņiem un pēc īsākiem vai ilgākiem ceļojumiem tie tagad ir apskatāmi Iecavas centrā, pie Vecumnieku pagasta padomes un bijušās Dzelzāmura mežniecības. Piedzīvots arī zagšanas mēģinājums, kas beidzies neveiksmīgi. Lielākā 17. gadsimta otrās puses – 18. gadsimta sākuma – lielgabalu kolekcija mūsu rajonā (divas mortīras un desmit lielgabalu) glabājas Bauskas pils muzejā.
Par lielu tekstilrūpniecības centru izveidojās Mežotne, vadmalu austuves apmēram 60 stelles bija izvietotas desmit mājās, turklāt turpat atradās vēl kādas 20 darbnīcas – tapešu austuve, brokāta un gobelēnu darbnīcas, krāsotavas, zelta kaltuve, drāšu vilktuve, veltuve un citas. Blakus pilskalnam bijusi ierīkota liellaivu osta un pārceltuve – plosts.
Lielākā daļa šo rosīgo uzņēmumu beidza darboties Ziemeļu kara laikā 18. gadsimta sākumā, un tagad to darbības pēdas tikpat kā nav atrodamas.
Zemgalē – puse Latvijas vējdzirnavu
Dzirnavas gadsimtu gaitā kļuvušas ne vien par tehnikas un tautas celtniecības mantojuma, bet arī lauku romantikas sastāvdaļu. Zemgale tiek saukta par vējdzirnavu zemi, jo līdzenums, padarot rāmāku upju tecējumu, ļauj ieskrieties vējiem, kuru spēks jau izsenis izmantots dzirnavu darbināšanai.
Jau pieminētais hercogs Jēkabs savās muižās 17. gadsimta vidū bija ierīkojis aptuveni 50 dzirnavas, bet privātmuižās darbojušās 25 – 30 vējenes. 19. gadsimta beigās Zemgalē atradās aptuveni puse no visas Latvijas vējdzirnavām. Bauskas apriņķī vien šajā laikā bija 28 vējenes. Šis ievērojamais skaits 21. gadsimta sākumā sarucis līdz piecām – Ribu vējdzirnavas Ceraukstes pagastā, Ādžūnu vējdzirnavas Īslīces pagastā, Ķīru, Kāravu un Strazdu vējdzirnavas Stelpes pagastā.
Pēdējos gados nācies piedzīvot arī vairākus zaudējumus, nodegušas kādreiz lielākās un pazīstamākās Codes Munču vējdzirnavas, Ribu dzirnavām vētrā nolauzti spārni. Neviena no minētajām dzirnavām vairs netiek darbināta ar vēja spēku, un tikai vienas – Ādžūnu vējdzirnavas – vēl var lepoties ar spārniem.
Vējdzirnavu zemē, jāatzīst, nebūt nebija maz ūdensdzirnavu – lielākās no tām atradās uz Mēmeles (Bauskas Lejas un Augšas dzirnavas, Skaistkalnes ūdensdzirnavas), Iecavas un Īslīces upes (Rundāles ūdensdzirnavas).
Neliela pelēka guļbūve Iecavas upes krastā – Grienvaldes ūdensdzirnavas –, lai arī necilākā no šeit nosauktajām, tomēr glabā garāko vēsturi un vērtīgāko iekārtu. Pieņemts uzskatīt, ka tās celtas ap 1860. gadu. Dzirnavu ēkā saglabājusies vēsturiska iekārta – 20. gadsimta sākumā Valdispīla fabrikā Rīgā izgatavotie grūbotājs un putraimu skaldītājs un Kellera tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrības Rīgā piegādātais un Latvijā reti sastopamais griķu valcis.
Vecos tiltus vēl izmanto
19. gadsimta straujā rūpniecības un transporta attīstība ietekmēja arī izteikti lauksaimniecisko Zemgali, lai gan ne tik ļoti kā lielākās pilsētas – Rīgu, Liepāju vai Jelgavu. Rūpniecības uzņēmumi izveidojās lielākajās muižās, piemēram, Iecavas muižas spirta brūzis un Mežotnes muižas kaļķu un ķieģeļu ceplis, bija lielāki uzņēmumi pilsētā, tādi kā, piemēram, Lodiņa alusfabrika Bauskā. Papildražotnes – vilnas apstrādes uzņēmumi un zāģētavas – izveidojās pie dzirnavām Bauskā, Vecmuižā, Misā un citur.
Vēl saglabājušies 19. gadsimta otrajā pusē muižās būvētie mūra tilti, kas joprojām tiek arī izmantoti, – Iecavas muižas parkā, Skaistkalnē un Svitenes muižā. Diemžēl lielākais rajona mūra tilts pār Bērsteles upi pie Mazrundāles muižas 1997. gadā «tehnikas progresa vārdā» tika nojaukts.
Dzelzceļi iet Bauskai «garām»
Transporta revolūcija – dzelzceļu būvniecība – Bauskas rajona teritoriju skāra maz. Joprojām rajonu šķērso tikai viena dzelzceļa līnija Krustpils–Ventspils, kuru uzbūvēja 1904. gadā, reizē ar to uzcelta arī lielākā un vecākā pasažieru stacijas ēka rajonā – Iecavā. Pirmā pasaules kara laikā vācu armija savas apgādes vajadzībām izbūvēja šaursliežu dzelzceļa līniju Bauska–Meitene, kas pēc kara tika pielāgota pasažieru pārvadāšanai. Dažas no staciju ēkām, piemēram, Mežotnes (1935) un Jāņukroga (1939), vēl saglabājušās, lai gan garām ritošus vilcienu sastāvus pie tām tagad grūti iztēloties.
Divdesmitā gadsimta 20. – 30. gados Bauskas apkārtnē galvenokārt attīstījās pārtikas rūpniecība. Līdzās iepriekš nosauktajiem uzņēmumiem, kas turpināja darboties, jāpiemin 1924. gadā dibinātā Stelpes pienotava, kuras produkcija tika eksportēta uz Angliju. Pienotava darbojas joprojām un turpina labās tradīcijas. Ievērojams 20. gadsimta 30. gadu industriālās būvniecības objekts bija tilts pār Mēmeli, kas bija ne vien pirmais dzelzsbetona tilts Latvijā, bet arī atšķīrās no nesen pārbūvētā ar oriģinālu arhitektonisku risinājumu. Diemžēl tas tika sagrauts Otrā pasaules kara laikā.
Interesantas iekārtas un darbarīki
Straujās tehnikas attīstības laikmetā arvien modernākas mašīnas, darbarīki, iekārtas nomaina iepriekšējās, kas kļūst nevajadzīgas. Tomēr arī šai sadzīves un darba daļai jau ir pietiekami gara vēsture, lai to nu varētu krāt muzeju kolekcijās, un 21. gadsimta apmeklētājam tā šķistu eksotiska. Šāda ievērojama un arī apmeklētāju iecienīta kolekcija mūsu rajonā ir Lauksaimniecības mašīnu muzejs, kurā aplūkojami 20. gadsimta pirmās puses – lauksaimniecības modernizācijas laikmeta – traktori un cita tehnika. Divi šādi tehnikas pieminekļi kādreiz bija aplūkojami arī Iecavā, tagad traktors «Fordson» aizceļojis uz K. Ulmaņa muzeju «Pikšās», bet lokomobiles liktenis palicis nezināms.
Šī gada Eiropas kultūras mantojuma dienas par tēmu «Latvijas industriālais mantojums» Bauskas rajonā pulcēs apmeklētājus Lauksaimniecības mašīnu muzejā Gailīšu pagastā jau šodien, 13. septembrī, Grienvaldes ūdensdzirnavās Iecavas pagastā un Ādžūnu vējdzirnavās Īslīces pagastā – sestdien, 14. septembrī, lai, tāpat kā citur Latvijā, rosinātu pārdomas par šīs kultūras mantojuma daļas glābšanas, saglabāšanas un turpmākās izmantošanas iespējām.
***
Fakti
Bauskas rajona industriālo mantojumu kultūras pieminekļu saraksta projektā pārstāv aptuveni trīsdesmit objektu – 17. gadsimta dzelzs manufaktūru vietas un tajās ražotie lielgabali, mūra tilti, dzelzceļa stacijas un dzirnavas.
***
Straujā tehnoloģiskā attīstība un resursu izsmelšana veicinājusi daudzu industriālo vietu novecošanu. Lai glābtu tās no posta un bojāejas, daudzas raktuves, fabrikas, smēdes un manufaktūras iekļautas Pasaules mantojuma sarakstā. Tās kā pagātnes sargi liecina par cilvēkiem, kas tajās strādājuši, smagajiem pārbaudījumiem un darbu. Industriālie pieminekļi ir svarīgi ceļa rādītāji cilvēces vēsturē, kas rāda cilvēka divējādo radīšanas un iznīcināšanas spēku, kas izraisa gan nelaimes, gan progresu. Tie iemieso cerību par labāku dzīvi un pieaugošo varu pār matēriju.
UNESCO Pasaules mantojuma saraksts
