Vai jūs joprojām lasāt lekcijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes studentiem? – Es savās mājās Torņkalna ielā 15 Rīgā studentiem pasniedzu Latvijas baznīcas vēsturi, universitātē – kristīgo ētiku.
Vai jūs joprojām lasāt lekcijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes studentiem?
– Es savās mājās Torņkalna ielā 15 Rīgā studentiem pasniedzu Latvijas baznīcas vēsturi, universitātē – kristīgo ētiku. Esmu mācījis daudz dažādu priekšmetu, jo Teoloģijas fakultātē strādāju kopš tās atjaunošanas 1990. gadā. No 1990. līdz 2001. gadam biju Sistemātiskās teoloģijas katedras vadītājs.
No kurienes jums radās interese par teoloģiju?
– Mūsu ģimene bija Vecumnieku draudzes locekļi.
Vai bieži iegriežaties Vecumniekos, dzimtajā pusē?
– Pašlaik Vecumniekos nodarbojos ar dīķa tīrīšanu. Klīvu ģimene šeit ir dzīvojusi no hercogistes laikiem. Vecumniekos ir Klīvu kapi. Mans tēvs Ādolfs ir beidzis veco Bauskas pilsētas skolu. Esmu dzimis Rīgā, taču mana dzīve lielā mērā saistīta ar Vecumniekiem.
Vācu laikā dzīvoju šeit un pagasta tautskolā gāju līdz 7. klasei. Biju mācītājs Vecumnieku draudzē. Es labprāt tagad pārceltos uz Vecumniekiem, taču privatizācijā ieguvu zemi, ne māju. Zināt, kāpēc? Tēva uzceltā māja pēc kara it kā esot nodegusi. Kolhozs būvējis jaunu ēku uz vecās pamatiem. Man tajā ir dzīvoklis, taču saimniecības ēkas ir manā īpašumā. Es jokoju, ka par ieiešanu kūtī prasīšu latu, pagrabā – latu, jo ēkas ir manas…
Kas jūs īsti esat – filosofs, teologs vai vēsturnieks?
– Mani vispirms interesēja, kāds saturs ir vēsturei, ko vēsture nozīmē, vai ir kāds plāns, struktūra? No vienas puses, tas bija «eksistenciāls jautājums», jo es piedzīvoju 20. gadsimta notikumus – deportācijas, Otro pasaules karu, bēgļu gaitas, bēgšanu no bēgļu ešelona, lai nepaliktu Austrumos, pirmo gaisa uzlidojumu Vīnei, kuru ar tēvu pārdzīvojām zem kāda kanāla tiltiņa, pārpildītos vilcienus uz Kicbueli un Vorarlbergu utt. No otras puses, tas bija manu interešu jautājums. Mācoties Eslingenas latviešu ģimnāzijā Vācijā, mani visvairāk saistīja vēsture, ticības mācība un ģeogrāfija. Interese par vēsturi aizveda mani visdažādākajos meklējumos – filosofijas, teoloģijas, vēstures studijās.
Man ir divas pilnas izglītības – filosofijā un teoloģijā. Lai saprastu notikumus ap mums, mani visvairāk saistīja vēstures filosofija un teoloģija praktiskā nozīmē, arī dažādas reliģijas un kultūras. Sieva Vija mani ieinteresēja par Āfriku. Man ir bijusi izdevība dzīvot un mācīt Indijā. Es ieguvu vairākas Fulbraita stipendijas. Dzīvošana Indijā bija interesanta arī tāpēc, ka aiz mana biroja loga mita kobra. Kalpotājs teica, ka viņam esot pārdabiskas spējas ķert čūskas. Tas viņam neizdevās, jo kobra iekoda. Kalpotājs nokļuva slimnīcā un aizgāja no darba – viņš bija «izgāzies».
Vai var salīdzināt Indiju un Latviju?
– Indija un Latvija atbrīvojās no lielas koloniālas varas. Mēs mēģinām tikt galā ar padomju okupācijas sekām, Indija – ar angļu, franču, portugāļu okupācijas sekām. Studentu mentalitāte neatšķiras. Ir labi studenti, vidēji. Politiskā situācija Indijā ir līdzīga mūsējai. Pašlaik ir daudz dažādu partiju.
Jūs dažādu savas dzīves notikumu dēļ esat bijis Austrijā, Vācijā, Amerikā, Taizemē, Pakistānā, Indijā. Kuras valstis jūs saistījušas vairāk?
– Indija un Latvija, jo tās es vislabāk pazīstu. Indijā esmu bijis 18 reižu, Latvijā vēl neesmu apmeklējis tikai Ilūksti. No Amerikas uz dzīvi Latvijā atgriezos, tiklīdz uzzināju, ka Latvija ir brīva. Dzimtenē jūtos drošs, priecīgs un stiprs.
Jūs esat Latvijas Zemnieku savienības (LZS) vecbiedrs.
– Mans tēvs Ādolfs bija viens no partijas dibinātājiem, Kārļa Ulmaņa vietnieks partijā. Līdz ar to es esmu saistīts ar LZS. Insulta dēļ 1995. gadā vairs nevaru būt aktīvs politikā. Agrāk aktīvi darbojos Amerikas latviešu apvienībā. Es vairs nevaru izcept pankūkas un apsviest gaisā. Laimīgā kārtā man ir privāta sekretāre, kura man palīdz sagatavoties lekcijām.
Kā jūs uztvērāt pēkšņo slimību – kā Dieva mācību vai Dieva sodu?
– Tā bija dabiska pārpūlēšanās. Tas ir mans liktenis, ar ko jāsamierinās un jādzīvo tālāk.
Kā izdodas samierināties? Jūs arī jaunībā skārušas smagas nelaimes…
– Pirmā sieva nomira, atstājot mani ar gadu vecu bērnu. Īpatnēji, ka mūsu ģimenē visi vīrieši bijuši atraitņi. Mana tēva māte nomira, kad viņš bija vienu vai divus gadus vecs… Es nebeidzu interesēties par jauno. Tas izpaužas, piemēram, ēdienu gatavošanā. To daru kopā ar saimniecēm – vienu vakaru mēs esam «Meksikā», citu – «Indijā». Man raksturīga pienākuma apziņa, optimisms, kārtības mīlestība. Turklāt vienmēr esmu atcerējies – necel to, ko nevari panest.
Vai izdevies piepildīt jaunībā izvirzītos nodomus?
– Kopš bērnības vēlējos būt skolotājs. Tas ir piepildījies. Gribēju nodarboties ar lauksaimniecību – es ēdu savus kartupeļus, savus sīpolus. Tas arī zināmā mērā ir piepildījies. Turklāt Indijā stažējos Tamil Nadu Lauksaimniecības universitātē.
***
Visvaldis Varnesis Klīve, dzimis 1931. gada 23. septembrī.
Precējies ar diakoni Viju Klīvi, ģimenē ir dēls Saulvedis.
Apmeklējis Rīgas pilsētas 27. (vēlāk 47.) pamatskolu un Vecumnieku pagasta tautskolu.
Beidzis Eslingenas latviešu ģimnāziju Vācijā 1949. gadā.
Studējis ASV: Vitenbergas Universitātē, beidzis ar bakalaura grādu filosofijā 1953. g., Kolumbijas Universitātē, beidzis ar maģistra grādu filosofijā 1954. g., Apvienotajā Teoloģijas seminārā Ņujorkā, beidzis ar bakalaura (vēlāk maģistra) grādu teoloģijā 1957. g., Kolumbijas Universitātē, beidzis ar Ph. D. grādu reliģijas filosofijā un reliģijas vēsturē 1963. g.
Nostrificēts kā Dr. hab. phil. LZA.
***
Darba pieredze
Midlberijas koledžā Vermontā, ASV, 1949. – 1965. g.
Vitenbergas Universitātē Springfīldā, ASV, 1990. – 1996. g.
Filosofijas profesors Vitenbergas Universitātē kopš 1965. g.
Viesprofesors Šrī Venkatešvaras un Utkalas Universitātē, Indijā, 1981. – 1982. g.
Latvijas Universitātē kopš 1990. g.
LU Teoloģijas profesors kopš 1995. g.
P. S. Bibliogrāfiskie fakti ņemti no izdevuma «Profesors Visvaldis Varnesis Klīve», Bibliogrāfiskais rādītājs (1952 – 2001), Rīga – Latvijas Universitāte, 2002.
