Jūtu līdzi visiem Iecavas tuvumā dzīvojošajiem, jo fakts, ka pēc jaunā gada tur vairs nebūs savas slimnīcas, nav patīkams. Taču ar nelielām ārstniecības iestādēm ir tāpat kā ar skolām, kurās maz audzēkņu.
Jūtu līdzi visiem Iecavas tuvumā dzīvojošajiem, jo fakts, ka pēc jaunā gada tur vairs nebūs savas slimnīcas, nav patīkams. Taču ar nelielām ārstniecības iestādēm ir tāpat kā ar skolām, kurās maz audzēkņu. Gribas jau mammai, lai mazajam skolēnam nav gar ceļa malām jāģenģerē, autobusu gaidot. Taču – jo šādas iestādes mazākas, jo dārgākas, līdz ar to īpašniekam neizdevīgākas. Tādas varētu piederēt privātpersonām, bet kurš no mums par šādu ārstēšanos vai skološanos spētu samaksāt?
Telpu apkures un apgaismojuma izmaksas ir nemainīgs lielums, kas nav atkarīgs no skolēnu vai pacientu skaita. Un tieši iestādes uzturēšanas tehniskie izdevumi allaž ir lielāki par tīri medicīniskiem vai pedagoģiskiem. Taupība nav skopums, bet dzīves nepieciešamība. Tā brīdi pirms slimnīcai liktenīgās Iecavas pagasta padomes sēdes teica Jānis Pelsis, pašvaldības vadītājs. Tas esot tāpat kā ar viņa iemīļoto motociklu – ja nav naudas, par ko degvielu nopirkt, braucamajam jānīkst garāžā.
Cita lieta, ka iecavnieki pieraduši – ciematā ir ne tikai dakteri, bet pat sava slimnīca. Ja nu piepeši būtu vajadzība, nekur nenāktos braukt. Iedomājos, kā justos baušķenieki, kādu dienu uzzinot, ka vietējā slimnīca tiek slēgta, bet tuvākā ir Jelgavā vai Rīgā. Pārlieku nepatīkami, jo slimnieka atveseļošanos sekmē ne tikai ārstu profesionalitāte, medikamenti, bet arī noskaņojums. Tas, vai tuvinieki var atnākt, vai no mājām var atnest vajadzīgu lietu.
Taču, gluži tāpat kā veikals nevar pastāvēt bez pircējiem, skola bez skolēniem, arī slimnīca savas funkcijas pilda vien tad, ja tajā ir pacienti. Iecavnieki paši pamazām pagriezuši dziednīcai muguru, jo nākas vien atzīt – maza, mīļa, bet tā atpaliek no citu slimnīcu iespējām. Savukārt līdzekļu trūkums liedzis ārstniecības iestādei attīstīties kādā noteiktā virzienā specializējoties, tādējādi gūstot izredzes pastāvēšanai.
Gluži objektīvi spriežot, nejūtos pārsteigta par to, kas notiks Iecavā. Veselības aprūpes attīstības plānā, ko Labklājības ministrija jau gada sākumā atsūtīja «Bauskas Dzīvei», mūsu rajonā paredzēta tikai viena slimnīca. Tā ir Bauskā, turklāt ar lokālu statusu, kas vairāk paredz hronisku slimnieku ārstēšanu.
Taču Bauskas slimnīca ar šādu spriedumu negrasās samierināties. Iestāde ir pilnībā sertificēta, un nav pamata tai atteikt valsts pasūtījumu un finansējumu veselības aprūpē. Protams, iespējams, ka slimnīcas direktoram Uģim Zeltiņam vēl būs jācīnās par iestādes attīstības iespējām. Tāpēc tiek pirkta aparatūra, optimizēts nodaļu darbs, lai uz Bauskas slimnīcu drīz varbūt pat no Rīgas brauktu ārstēties. Kuram tad nāktu prātā doma likt labas slimnīcas durvīm atslēgu priekšā?
