Vēlētāji ir dažādi un viņu atmiņa arī – citiem garāka, citiem īsāka. Es pilnīgi saprotu un varu izskaidrot, kāpēc visvairāk Bauskas rajonā ir balsots par «Jauno laiku».
Vēlētāji ir dažādi un viņu atmiņa arī – citiem garāka, citiem īsāka. Es pilnīgi saprotu un varu izskaidrot, kāpēc visvairāk Bauskas rajonā ir balsots par «Jauno laiku». Lai gan… nebūt nepiekrītu viedoklim, ka «Repšes stabilais un stingrais lats» nāk Latvijas uzņēmējiem par labu. Kāpēc vieglāk un lētāk citiem ir ievest preces pie mums, bet mūsējiem ar eksportu tik smagi? Vai tad te nenostrādā tas pats stingrais lats? Bet tas priekšvēlēšanu laikā akcentēts netika.
Par galveno šo vēlēšanu tēmu kļuva valsts pārvalde, ietverot tās atvērtību sabiedrībai un korupcijas novēršanu. Protams, labi un vajadzīgi. Un patiesībā ar šo vēlēšanu iznākumu varam būt apmierināti. «Latvijas ceļu» piemeklējis Tautas frontes liktenis – kad tās uzdevumi tika izpildīti, vajadzēja nākt jauniem politiskiem spēkiem, tie arī ir klāt.
Man tikai aicinājums vēlētājiem, kuri balsoja par «Jauno laiku», nesākt aši vien izsmiet un nievāt jauno parlamentu un valdību. Tātad aicinājums ir trenēt atmiņu.
Man toties nesaprotams ir fakts, kāpēc tik daudz vēlētāju balsoja par Zaļo un zemnieku savienību (piemēram, Viesturu pagastā visvairāk). Vai tiešām jau aizmirsies, kā Vilis Krištopans nicināja Latviju un tās iedzīvotājus, zemniekus? Mēs visi taču tikām apsaukāti par muļķu zemē dzīvojošiem muļķiem. Atceros preses konferenci, kad «Lielais Vilis» bija premjers. Tieši tolaik bija cīkstiņš par Jēkabpils cukurfabrikas slēgšanu. Kad par šo aktuālo tēmu un problēmas iespējamo risinājumu jautāju premjeram, viņa atbilde bija: «Es dzeru kafiju bez cukura, mani tas neinteresē», un vēl sirsnīgi pasmējās, laikam atzīdams sevi par smalku humoristu. Es nespēju iedomāties neko pretdabiskāku šajās varas un sabiedrības attiecībās kā valdības galvas nievas pret savu tautu. Bet to daudzi jau aizmirsuši.
Īpašs šis vēlēšanu laiks bija arī mūsu valsts plašsaziņas līdzekļiem. Pirmo reizi tika uzsākta preses, radio un televīzijas analīze, vēršanās pret tā saukto slēpto reklāmu. Es ar patiesu gandarījumu uztveru mediju analīzi, kritiku, jo tiešām ticu, ka ar laiku šis process būs normāls kā, piemēram, demokrātiskajās Skandināvijas valstīs. Ceru, ka vēl pēc četriem gadiem žurnālos un avīzēs rubrikā «Maksas laukums» neparādīsies izdevumu štata žurnālistu rakstītas intervijas ar deputātu kandidātiem. Ceru, ka tik ietekmīga laikraksta, par kādu atzīstu «Lauku Avīzi», redaktore par uzskatāmu šīs avīzes žurnālistu pērkamību vairs neteiks kā šogad – privāta avīze dara, kā grib…
«Ja kāds žurnālists no politiķiem pieņemtu naudu par materiāla rakstīšanu, mirklī, kad to uzzinātu kāds cits žurnālists, iestātos tā pirmā žurnālista profesionāla nāve. Tas nav nekas cits kā korupcija,» interneta portālam teikusi Francijas laikraksta «Le Monde» žurnāliste Mišela Lefebre. Diemžēl Latvijas presē tik vienota uzskata vēl nav.
