Codes pagasta iedzīvotājs Kārlis Bračka ir pērminderis – mācītāja palīgs dievkalpojumā. Viņš ir arī Codes luterāņu baznīcas atslēgu glabātājs un visu saimniecības lietu kārtotājs.
Codes pagasta iedzīvotājs Kārlis Bračka ir pērminderis – mācītāja palīgs dievkalpojumā.
Viņš ir arī Codes luterāņu baznīcas atslēgu glabātājs un visu saimniecības lietu kārtotājs. Kārļa sieva Hermīne jau daudzus gadus kopj dievnamu un apkārtni.
Atceras atmodas laiku
Codes luterāņu baznīcā 1948. gadā Kārlis Bračka ir iesvētīts. Luterāņu draudze Bauskas pievārtes pagastā dibināta pirms trim simtiem gadu. Baznīcas ēka šeit uzcelta 1680. gadā. Celtne ir aizsargājams arhitektūras piemineklis.
Luterāņu draudze ciemā darbojās līdz pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigām, kad tika slēgta. Atmodas laikā pēc pagasta iedzīvotāju iniciatīvas draudzi atjaunoja. Par šo laiku stāsta Kārlis Bračka: «Atminos pirmo dievkalpojumu astoņdesmito gadu nogalē. Baznīca bija ļaužu pārpilna. Valsts neatkarības atjaunošanas sākumā svētdienas dievkalpojumus apmeklēja daudz ticīgo, bet pakāpeniski viņu skaits kļuva arvien mazāks. Tagad ir labi, ja atnāk vismaz desmit cilvēku. Viņnedēļ svētdienas dievkalpojumā piedalījās tikai trīs codieši. Mācītājs Egils Cinis, lai nopelnītu iztiku, Rīgā strādā par pārzini divās kapsētās.»
Citu ticību pārsvars
Tukšā baznīca nenozīmē, ka codieši ir mazāk ticīgi par citu pagastu ļaudīm. Kārlis Bračka skaidro, ka lielākā daļa pagasta iedzīvotāju ir katoļi un pareizticīgie. Īstu codiešu, kas paaudžu paaudzēs šeit dzīvojuši, esot pavisam maz, jo kolhozu laikos labāka darba meklējumos Codē ieradās simtiem cilvēku no citiem Latvijas novadiem. Vecās paaudzes aktīvie baznīcā gājēji jau ir viņsaulē, bet jaunieši pēc studijām reti kad atgriežas dzimtajā ciemā. «Ja ģimenē viens ir katolis, bet otrs luterānis, sākas strīdi, kuru baznīcu apmeklēt. Parasti viss beidzas ar to, ka neviens tā arī neaiziet uz dievnamu,» ievērojis Kārlis Bračka. Kā brīnumā viņš klausoties stāstos par Vecumnieku un Bārbeles luterāņu draudzēm, ko svētkos apmeklējot visu pagasta skolu audzēkņi un pašvaldību pārstāvji. Codē tā nemēdzot notikt. Pašvaldība gan sniedzot finansiālu atbalstu ēkas uzturēšanai un remontam, bet dievkalpojumu apmeklēšana vismaz svētkos tā arī nav kļuvusi par tradīciju ne skolā, ne pagasta padomē.
Labus darbus atalgo Dievs
Kārlis un Hermīne Bračkas gādā, lai baznīca un tās apkārtne vienmēr būtu nevainojamā kārtībā. Pirms svētdienas dievkalpojuma pirmais uzdevums esot iekurināt čuguna krāsniņu mācītāja ģērbkambarī. Tad baznīcas kalpotājs ieslēdz apgaismojumu un aizdedzina sveces. Pērmindera uzdevums ir pavadīt mācītāju līdz altārim. Dievkalpojuma laikā, kad garīdznieks dodas uz kanceli, pērminderim jāatver un jāaiztaisa vārtiņi, kas altāri norobežo no pārējās telpas. Baznīcas kalpotājs teic, ka viņa pienākumi neesot sarežģīti. Vienkārši jāzina, ka visas darbības veicamas noteiktā secībā.
Pēc Codes luterāņu draudzes atjaunošanas šeit kalpojis mācītājs Viktors Pārpucis. Kad vajadzējis izvēlēties pērminderi, viņš secinājis, ka gados jaunāki vīri baznīcā nav gājuši un nepārzina dievkalpojuma kārtību. Tad mācītājs Pārpucis aicinājis palīgā Kārli Bračku. Pērminderis stāsta, ka 14 gadu laikā tikai pāris reižu nav piedalījies dievkalpojumos, jo gulējis slimnīcā. Pret saviem pienākumiem kalpotājs izturas ar milzīgu atbildību «Par darbu es neprasu atalgojumu, jo esmu pārliecināts, ka Dievs man samaksās. Gluži tāpat domā arī Hermīne,» apgalvo pērminderis.
Trūkst patiesas cilvēkmīlestības
Lasot Bībeli un aktīvi iesaistoties draudzes darbā, Kārlis Bračka guvis daudz atziņu. Viņš uzskata, ka kristīgo konfesiju atšķirības izpaužas galvenokārt baznīcas ceremonijās, jo Dievs visiem ir viens. Ar dziļu cieņu codietis runā par pareizticīgo konfesiju, kas esot vissenākā un vispareizākā. Pret katoļiem Kārlim Bračkam esot iebildumi jautājumā par Dievmātes slavēšanu: «Iznāk tā, ka Jaunava Marija ir pārāka par pašu Dievu. Bībelē taču nav rakstīts, ka Viņai būtu jāierāda galvenā vieta!»
Pērminderis domā, ka mūsdienu pasaulē visvairāk trūkstot patiesas cilvēkmīlestības. Tās deficītu izraisot pavirša izturēšanās pret ticību, jo ikdienā cilvēki Dievu nemeklējot, bet vēršoties pie Viņa tikai nopietnu sarežģījumu brīžos. «Vai zināt, kad Latvijā valdīja vislielākā saticība? Pēc Otrā pasaules kara, jo visi bija dabūjuši «pa sāniem». Tagad cilvēki cits citu izliekas nepazīstam. Par visu lietu mēru kļuvusi nauda, nevis mīlestība pret Dievu un dzīvām radībām,» pārdomas «Bauskas Dzīvei» uztic Kārlis Bračka.
