«Mani iespaido saule. Ja tās ir daudz, tad jūtos ļoti labi. Cerams, ka arī rīt – manā 50 gadu jubilejā – spīdēs saule,» teic ULDIS ĒRGLIS.
«Mani iespaido saule. Ja tās ir daudz, tad jūtos ļoti labi. Cerams, ka arī rīt – manā 50 gadu jubilejā – spīdēs saule,» teic ULDIS ĒRGLIS.
«Jā… esmu jau vecs, tā vien gribētos atgūt bijušo jaunības degsmi,» paškritiski izsakās Uldis. Viņš Gailīšu pagastā strādā par veterinārārstu. Katru dienu jāārstē dažādas dzīvnieku kaites.
«Esmu sapratis, ka tas, vai slimo lopiņu izārstēšu, ir atkarīgs no Dieva, ārsta un paša dzīvnieka. Bieži ir tā, ka kustoņa saimnieks ir bezcerīgi noskaņots, un gadās pat, ka drūmās domas paveic savu un dzīvnieku neizdodas izārstēt. Galvenais ir saprasties un uzticēties lopiņa saimniekam, ko cenšos darīt,» teic Uldis.
Dzīvnieka nāvi Uldis ļoti pārdzīvojot. Tad viņš cenšoties sevi mierināt, ka Dieviņš visu redz un saprot, kāpēc tā notika.
«Mani vienmēr ir interesējusi biolauku savstarpējā saistība. Runājoties ar cilvēku, ne vienmēr tā ir tikai ārēja komunikācija, pievilkšanās saikne noris arī iekšēji. Gribētu noskaidrot – kāpēc gan pret kādu cilvēku man uzreiz rodas negatīvas izjūtas, bet pret citiem ne,» prāto jubilārs.
Uldis priecājas, ka, braucot pie aprūpējamiem dzīvniekiem, varot vērot dabu. Tā, viņaprāt, esot liela privilēģija. Uldi vilinot mežonīgs apvidus. Deviņdesmito gadu sākumā viņš izbaudījis Tunisijas teiksmainību, bijis arī Sahāras tuksnesī.
Pirms pusotra gada Uldis ciemojies pie radiem sapņu zemē Austrālijā. «Patika tāpat vien staigāt pa pilsētām un baudīt tās zemes dīvaino noskaņu. Mani izbrīnīja paši austrālieši, viņi šķita pārlieku draudzīgi. Nedaudz gan šķita uzspēlēti, ja svešs cilvēks man nepārtraukti vēl ko labu. Vēlāk sapratu, ka tādi vārdi visai dienai dod mundrumu un prieku. Arī es cenšos pret cilvēkiem būt laipns. Kā man tas izdodas, to lai vērtē citi,» atziņās dalās Uldis Ērglis.
