Iecavas pagasta zemnieka Jāņa Pastara senu darbarīku un palīgierīču kolekcija izvietota neparastā vietā – kartupeļu glabātavas otrajā stāvā.
Iecavas pagasta zemnieka Jāņa Pastara senu darbarīku un palīgierīču kolekcija izvietota neparastā vietā – kartupeļu glabātavas otrajā stāvā.
Ne jau īpaši piedomāts to pacelt augstāk no zemes, bet šajā telpā atradusies brīva vieta. «Bērziņu» saimnieks atceras, ka vecvecāku un vecāku darbarīki savulaik atradušies sētmalā un pārvietoti no vienas vietas uz otru. Zemniecības sākumposmā Jānis iedomājies, – dzimtas vērtības būtu ceļamas godā. Un tā sācis veidot krājumu, kas papildināts ar sievas Dzintras vecāku, Zepu un Vilmaņu ģimenes, sadzīves priekšmetiem. J. Pastaram īpaši interesē palīgierīces, jo Latvijas pirmās brīvvalsts laikā to bijis ļoti daudz, turklāt oriģinālas. Bijis žēl, ka tādas vērtības gluži vienkārši aiziet zudībā.
Vācieši labi pazīst rīkus
Kaut arī Pastari savu kolekciju nav reklamējuši, to skatījušas ciemiņu grupas no visiem Latvijas novadiem un daudzām Eiropas valstīm. Saimnieks neslēpj: «Vērtējums ir dažāds: vieni teic – krāmi, citi klusē, vēl citi uzskata, ka tās tiešām ir nozīmīgas lietas. Nav jau tām naudiskas vērtības, bet sabiedrisks nozīmīgums piemīt gan. Un vēl – rīki liecina par senču darba tikumu.»
Esot ļoti interesanti vērot un salīdzināt, kā ļaudis uztver kolekciju. Dzintra teic: «Vācieši, sirmas dāmas un kungi, vislabāk pazīst darbarīkus. Daudzi atceras, ka tādi izmantoti viņu bērnībā, pirms Otrā pasaules kara. Tātad saimnieciskā darbība bijusi līdzīga kā Latvijā.»
Saimnieks ekskursantu grupas aicina padomāt un nosaukt, kādiem darbiem senie rīki izmantoti. Un tad ir jautrības gana. Sievietēm šķietot, ka zirgu krēpju kuplināšanai paredzētās karstās šķēres izmantojušas dāmas. Arī zirgus frizēja pirms izstādēm un pārdošanas.
Katram sava aura
Kolekcijas eksponāti ir atjaunoti, salaboti, tos iespējams izmantot arī pašlaik. Piemēram, koka mizojamais galds, ar kuru var nomizot grābekļa kātu un pat siltumnīcas būvei vajadzīgu stabu. Jānis stāsta: «Ļoti mīļa man ir sētuve, ko bija saglabājusi iecavniece Viktorijas kundze. Kā viņa iznesa to no klēts, sniedza man, skaitīja kopš bērnu dienām atmiņā palikušas dzejas rindas! Tad sacīja: «Dēls, glabā to!» Tā līdz mūsmājām nokļuvušas arī citas lietas, kuru īpašnieki vēlas, lai tās neaizietu postā. Jūtu, tādiem priekšmetiem līdzi nāk sava aura.»
Pastaru ģimene ir pateicīga iecavniecēm Gaidas kundzei, kura uzdāvinājusi kādreiz zemē ieraktus Latvijas pirmās brīvvalsts laika preses izdevumus, un Ērikas kundzei, kuras īpašumā atradušās interesantas grāmatas. Ir jau pasūtīti īpaši plaukti, kuros satilps ikdienā noderīgi izdevumi un arī senas grāmatas, žurnāli vai avīzes. Ziemas mēnešos, kad vairāk brīva laika, uz «Bērziņiem» aicinās ciemos ļaudis, kuri dāvinājuši senas lietas. Krājēji cer – kolekcija turpinās papildināties, jo vecākā paaudze prot novērtēt un glabāt senatnīgo. Šovasar no Latgales atvesti linu apstrādes rīki, ko nosargājuši Jāņa radinieki.
Dēls piedalās konkursā
Pastaru ģimenes lielā bagātība ir pieci bērni, un vecāki arī atvases cenšas tuvināt pašu pārbaudītām vērtībām – darbam, dabai, vēsturei. Tas notiek praktiski un arī teorētiski. Aivars šovasar centīgi strādājis, no rūsas attīrīdams pūra lādes metāla daļas, pēc tam ar mazu otiņu tās krāsojis. Šis nav vienīgais darbiņš, ko viņš un arī māsiņa Laura veikuši kolekcijas sakārtošanā.
Vecākais dēls Andris, tēva rosināts, piedalījies Zemgales kultūrvēsturiskās vides konkursā. Pētot novada industriālo mantojumu, izzināta Grienvaldes dzirnavu un Iecavas spirta dedzinātavas vēsture. Andra apcerējums ticis atzinīgi novērtēts, viņš ieguvis jauku balvu – eskursiju uz Igauniju divām personām. Līdzi braucis arī Aivars, un brāļi bijuši ļoti priecīgi par kaimiņzemē redzēto. Jānis Pastars domā: «Arī bērniem jāizjūt pagātne, kaut gan reizēm viņiem tā šķiet garlaicīga. Bet, atklājot ko interesantu, bērni aizrautīgi iesaistās izziņā.»
