Domāju, ikvienam reiz ir gadījies – kāds notikums vedina uz dziļākām pārdomām.
Domāju, ikvienam reiz ir gadījies – kāds notikums vedina uz dziļākām pārdomām. Uz darbu nākot, pavisam nejauši iegriezos Bauskas vecajos kapos. Varbūt šādu atkāpi no ierastā maršruta veicu, Maskavas pēdējo dienu notikumu iespaidota. Rimtā solī staigājot, pārņēma apbrīnojams miers. Apjautu – šeit ir tā vieta, kur robežojas tagadne un pagātne, saplūst gadsimti, pulsē mūžība. Nevilšus ienāca prātā – cik likteņu guļ zem manām kājām, cik izdzīvotu un neizdzīvotu mūžu… Katrs no viņiem kādreiz ir bijis kaut kas, vairāk vai mazāk skrējis, plēsies… Un tagad? Tikai tuvinieku roku pieskārieni, grābjot lapas un lasot nokritušos zarus un varbūt kāda nevilšus noritējusi asara, uzkritusi uz kopiņas, atsauc tevi atmiņā.
Pasaule nav apstājusies, nekas nav mainījies, viss rit tālāk gluži labi arī bez tevis, tikai… tavā vietā raujas un skrien kāds cits. Katram par lielu katastrofu kādreiz šķiet kāds patiesībā nenozīmīgs sīkums – salūzis auto, strīds ar priekšnieku vai iesnas bērnam. Mēs pārdzīvojam, sevi šaustām, līdz nāk nākamā «traģēdija» un ir jauns iemesls sevi urdīt, tincināt un grauzt. Un tā bezgalīgi…
Taču kas ir visas šīs «traģēdijas», salīdzinot kaut vai ar notikumiem, kas nule risinājušies Maskavas teātra ēkā, kad, līdzīgi kā pēc 11. septembra terora aktiem ASV, nodrebēja visa zemeslode. Šķietami lielā pasaule, izrādās, tomēr ir tik maza un tik neprognozējama… «Nav aprakstāmas tās šausmas, kuras pārdzīvojuši čečenu teroristu sagrābtie ķīlnieki, tās sāpes, ko izjutuši viņu tuvinieki,» tā notikušo Krievijas galvaspilsētā raksturo plašsaziņas līdzekļi. «Jūtamies kā piedzimuši no jauna,» intervijā televīzijai pēc atbrīvošanas sacīja notikuma līdzdalībnieki – ģimene no Latvijas.
Varbūt nepatīkami ir atskārst, bet šajā liktenīgajā dienā un šajā vietā varēja atrasties daudzi no mums. Šādi neparedzēti pavērsieni izkristalizē cilvēka patieso būtību, kad nākas apjaust, cik patiesībā vērts ir katrs mirklis, ko dažkārt bez kādas jēgas «nositam», cik svarīgs ir katrs brīdis, ko varam pavadīt kopā ar sev mīļiem cilvēkiem, kad varam priecāties par to, ka esam.
Filosofi atzīst, ka sabiedrībā ir notikusi pilnīga vērtību degradācija. Kā liela straume ikdienas rutīna rauj uz priekšu dienu no dienas, nedēļu no nedēļas utt. Nav laika domāt, kur nu vēl vērtēt, analizēt, salīdzināt un secināt. Bet varbūt tieši tas mums ļautu daudzas lietas ieraudzīt jaunā gaismā, liktu pārvērtēt arī sevi…
Tiem, kas šajā saspringtajā laikā ikdienā pārmērīgi «ieskrējušies», dzenoties pēc pašiem vien zināmām vērtībām, derētu kādreiz aiziet uz kapsētu un paskatīties uz zāles izcilnīšiem, kur kādreiz bijusi kapu kopiņa. Varbūt tas liks, pārfrāzējot Gētes teikto, atskārst: «Mirkli, apstājies!» Neskrien, neraus, nelauzi galvu, nekreņķējies, bet gluži vienkārši – apstājies! Varbūt tajā mirklī atskārtīsi ko tādu, par ko nebiji pat sapņojis…
