Jo tuvāk nāk brīdis, kad lemsim par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, jo biežāk uzdodam jautājumu – vai varēsim no tās arī izstāties?
Jo tuvāk nāk brīdis, kad lemsim par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), jo biežāk uzdodam jautājumu – vai varēsim no tās arī izstāties?
Šķēršļi ir vairāk praktiski
Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš sacījis: «Ja ir formulēts princips, ka var iestāties, tad demokrātiski būtu atzīt arī pretēju iespēju. Šādu jautājumu aktualizē mūsu nesenā vēsturiskā pieredze.» Tomēr šis jautājums, kas tieši saistīts ar valsts suverenitāti, ir diezgan pretrunīgs. ES līgumos nav paredzēta iespēja kādai dalībvalstij izstāties, turklāt šie līgumi noslēgti uz neierobežotu laiku. Vai no tā varētu secināt, ka izstāšanās nav iespējama? Nē, jo ES līgumos nav aizliegtas arī tiesības izstāties.
Eiropas Savienība balstās uz brīvprātības un demokrātijas principiem, tādēļ, ja kādas valsts pilsoņu vairākums izlemtu, ka dalība ES kaitē viņu interesēm, nekas nedrīkstētu viņus aizkavēt to pamest. Tajā pašā laikā ES līgumi paredz procedūru kādas dalībvalsts izslēgšanai vai tās tiesību apturēšanai, ja tā ilgstoši neievēro vai pārkāpj ES līguma 6. pantā minētos pamatprincipus: brīvību, demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu.
Vairāki juristi uzskata, ka jautājums par izstāšanos nav tik vienkāršs. Tā gluži nebūšot, ka mēs varēsim izstāties, tik- līdz mums nepatiks kādas prasības. Ja kāda dalībvalsts ta- gad nolemtu izstāties no ES, pārējo dalībvalstu atbalstu šim solim nav iespējams paredzēt. Izstāšanos varētu garantēt tikai ar labojumiem ES līgumos, un tiem savukārt nepieciešama vienprātīga visu dalībvalstu piekrišana.
Patiesībā šķēršļi ir mazāk juridiski, vairāk praktiski. Ņemot vērā dalībvalstu ciešās ekonomiskās saites un savstarpējo atkarību, kādas valsts izstāšanās no ES izraisītu nopietnus ekonomiskus un sociālus satricinājumus.
Es pametusi vienīgi Grenlande
Vairāk nekā 50 gadu garajā ES attīstības vēsturē neviena no dalībvalstīm nav to pametusi. Vienīgais gadījums, ko bieži min kā precedentu, ir referendums Grenlandē un tam sekojošā izstāšanās no Eiropas Kopienas 1985. gadā. Tomēr, ņemot vērā Grenlandes statusu, šis piemērs drīzāk liecina par vienas dalībvalsts (Dānijas) teritorijas samazināšanos, nevis veselas valsts izstāšanos. Tādēļ Grenlandes piemērs nevarētu tikt uzskatīts par īstu precedentu. Līdzīgi kā tad, kad, nepiemērojot iestāšanās procedūru, Eiropas Kopiena integrēja bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritoriju Vācijas apvienošanās rezultātā 1990. gada oktobrī.
Līdz 1953. gadam Grenlande bija Dānijas kolonija, tad kļuva par Dānijas daļu. 1973. gadā tā Dānijas sastāvā pievienojās savienībai, lai gan Dānijas referendumā 1972. gadā vairākums grenlandiešu nobalsoja pret pievienošanos Eiropas Kopienai.
1979. gadā pasaules lielākā sala ar 50 tūkstošiem iedzīvotāju ieguva nozīmīgas autonomijas tiesības, arī tiesības uz referendumu par palikšanu savienībā. Balsojums notika 1982. gada 23. februārī, ar nelielu balsu pārsvaru tika nolemts izstāties. 1984. gada martā tika pieņemti nepieciešamie grozījumi Eiropas Kopienas līgumos, un 1985. gada 1. februārī Grenlande izstājās no tās. Kopš tā laika Grenlandes attiecības ar ES regulē zivju nozvejas un tirdzniecības līgums.
Konstitūcijā būšot jauns pants
Sabiedrības neapmierinātību ar ES nevar novērst ar izstāšanos, ir jāuzlabo lēmumu pieņemšanas un īstenošanas metodes un pilsoņu iesaistīšana gan nacionālā, gan Eiropas līmenī.
Tomēr jautājums par iespēju izstāties ir viens no svarīgākajiem, ko, domājot par ES nākotni, uzdod Eiropas valdības un tautas. Latvijas nostāja ir skaidra – valsts lēmums par izstāšanos no ES izriet no tās pilsoņu pašnoteikšanās tiesībām, un šo nostāju diskusijās par Eiropas nākotni pārstāv Latvijas delegāti Eiropas Konventā.
Arī citi Konventa dalībnieki uzsvēruši, ka dalībvalstīm jāļauj pamest ES, ja tāda ir to pilsoņu griba. Šādai iespējai jābūt atrunātai ES Konstitūcijā vai pamatlīgumā, tomēr ar stingriem izstāšanās nosacījumiem. Jau agrāk šādu iespēju ierosinājis arī ES komisārs Mišels Barnjē. Tāpēc var diezgan droši apgalvot, ka izstāšanās iespēja tiks iekļauta jaunajā ES Konstitūcijā.
