Izdevumā «Bauskas Vēstis» ar interesi izlasīju publikāciju par Bauskas pilsētas Rātsnama atjaunošanas vīzijām un aicinājumu ziedot līdzekļus cēlajam mērķim.
Izdevumā «Bauskas Vēstis» ar interesi izlasīju publikāciju par Bauskas pilsētas Rātsnama atjaunošanas vīzijām un aicinājumu ziedot līdzekļus cēlajam mērķim.
Materiālā iedziļinājos vairākas reizes, lai atrastu motivāciju, kādēļ Rātsnams būtu jāatjauno, ja pilsētā ir tik daudz nesakārtotu lietu – sabrukuši trotuāri, izdangātas ielas, graustu veseli kvartāli. Nopietni argumenti vēsturiskās celtnes atjaunošanai publikācijā netika minēti.
Vai tikai tādēļ, ka «Rātsnams ir simboliska mūsu pilsētas sirds un vertikāla dominante», būtu jāiegulda milzu līdzekļi, kad to trūkst elementārām infrastruktūras vajadzībām? Arī Bauskas pilsētas 400 gadu jubileja, ko svinēsim 2009. gadā, nešķiet pietiekami svarīgs iegansts vērienīgu būvdarbu sākšanai, apelējot pie iedzīvotāju patriotisma jūtām. Tas man atgādina padomju laikus, kad valsts kārtējā jubilejā ar lielu patosu un gavilēm bija jānodod ekspluatācijā kāds tilts, rūpnīca, sliežu ceļš vai govju ferma.
Tāpēc manī radās šaubas, vai pilsētas domnieki, pieņemot svarīgo lēmumu par Rātsnama atjaunošanu, ir uzdevuši sev jautājumu «kāpēc»? Varbūt aiz vēsturiskās celtnes spožās fasādes izdosies noslēpt visus nesmukumus, ar ko pilsēta ir pārpārēm «bagāta»?
Pēc vakarīgas pastaigas pa Bausku nedēļas nogalē mani paziņas – kurzemnieki – neizpratnē vaicāja: «Kas notiek ar jūsu pilsētu?» Dienu jau bijām pavadījuši Pilskalna parkā, kura barbariski izpostīto daļu pat gribēdams nenoslēpsi, aplūkojuši lētas plastmasas jaunbūvi Uzvaras ielā, vairākus «garāžu arhitektūras» tirdzniecības objektus. Vakarā, taustoties pa trotuāriem, kas atgādina sasalušus arumus, diskutējām par saimniecisko rosību, kas Bauskai patlaban ir raksturīga.
Tā vien šķiet, ka lielākā daļa procesā iesaistīto dzīvo tikai šodienai, ar savām darbībām realizējot mūžveco saukli «Pēc manis kaut vai ūdens plūdi!». Esmu pārliecināta, ka varētu izvairīties no daudzām kļūmēm, ja vien to iestāžu amatpersonas, kam ir tiesības izsniegt celtniecības atļaujas un būt nepiekāpīgām procesa pārraudzībā, spētu domāt stratēģiski.
Līdz šim pilsētas labiekārtošana un atjaunošana atgādina maza bērna spēli ar klucīšiem. Viņa telpiskā domāšana vēl neļauj aptvert kopainu, bet tikai atsevišķus fragmentus. Gluži tāpat notiek arī mūsu pilsētā – vienā stūrī «Rimi», otrā – «Elvi», bet pašā centrā – droši vien Rātsnams. Par dzīves telpu, kas būtu jāveido starp šīm «dominantēm», neviens galvu nelauza.
