Bieži dzirdēti nostāsti par mēģinājumiem piepelnīties ārzemēs, kas beigušies ar neveiksmēm. Un tomēr atrodas cilvēki, kas, apejot likumu ar līkumu, dodas uz kādu no Eiropas valstīm.
Bieži dzirdēti nostāsti par mēģinājumiem piepelnīties ārzemēs, kas beigušies ar neveiksmēm. Un tomēr atrodas cilvēki, kas, apejot likumu ar līkumu, dodas uz kādu no Eiropas valstīm.
Šis ir patiess gadījums, kas notika ar kādu mūsu rajona ģimeni. Viņi šajā vasarā bija devušies peļņā uz Angliju.
Dina (vārds mainīts) visu pagājušo ziemu apmeklēja angļu valodas kursus, jo mērķtiecīgi bija nolēmusi doties peļņā uz Angliju. Atgriežoties viņa vēlējās atvērt savu darbnīcu.
Jūnija sākumā kopā ar vīru viņa devās peļņā. Mājās pie draugiem palika sešgadīgais dēls. Dina un vīrs bija nokārtojuši visas formalitātes, lai saņemtu vīzu iebraukšanai Anglijā. Abi ceļā devās bez dažādu firmu starpniecības, «uz savu galvu».
Vīrs šajā Anglijas pilsētiņā peļņā bija devies vairākkārt, tāpēc arī Dina jutās par sevi visai droša. Lai oficiāli strādātu Anglijā, jāsaņem atļauja. Dinai ar vīru šāda dokumenta nebija.
Viss noritēja samērā gludi, jo pēc šāda darbaspēka piedāvājuma, protams, ir arī pieprasījums. Pirmspēdējā naktī pirms noliktā mājās braukšanas datuma viņu dzīvesvietā ieradās imigrācijas dienesta pārstāvji, arestēja nelegālos strādniekus un bez ceremonijām deportēja (nosūtīja) uz mājām. Saruna ar Dinu notika pāris dienu pēc tam, kad viņa bija atbraukusi atpakaļ.
Tu sacīji, ka šādu nelegālo darboņu tur bija ļoti daudz.
– Ļoti. Varētu teikt, ka mani angļu valodas kursi bija pilnīgi nevajadzīgi, jo šajos trīs mēnešos es diezgan veiksmīgi esmu pilnveidojusi savas krievu valodas zināšanas. Tur bija daudz ukraiņu, baltkrievu un citu bijušo padomju republiku pārstāvju. Visi strādāja nelegāli. Mēs savus ceļa izdevumus atpelnījām mēneša laikā. Viņiem tas tik ātri neveicās, jo ukraiņi par vienu šādu braucienu saviem «spečiem» maksāja četrus tūkstošus dolāru (tajā ietilpa viltotu dokumentu izgatavošana un nokļūšana līdz darbavietai). Anglijā pārvedēji visus dokumentus atņēma, cilvēki palika bez «papīriem».
Vai jūsu nelegālais brauciens būtu veiksmīgs, ja būtu atstājuši valsti kaut dienu agrāk?
– Domāju, ka tas ir izdevies tāpēc vien, ka mūs neaizturēja jau pirmajā nedēļā. Bet būtībā tas bija tiešām liels nervu stress.
Pēc mums atbrauca agri no rīta. Arestēja kā noziedzniekus – roku dzelžos. Neļāva ņemt līdzi neko no sapirktām mantām, tikai naudu. Arī pārģērbties nevarējām. Aizbraucām sporta biksēs un teniskreklā. Mūs ievietoja kamerā. Uz manu jautājumu, cik ilgi te vajadzēs uzturēties, neviens neko neatbildēja. Tur mūs noturēja 24 stundas. Ēdināšana pieticīga, attieksme vēl sliktāka. Iespiežot attiecīgu spiedogu pasē, mūs ar lidmašīnu nosūtīja mājās.
Mājinieki jau gatavojās jūsu sagaidīšanai. Īpaši dēlēns, kas pēc vecākiem bija ļoti noilgojies.
– Tu neticēsi, bet tobrīd, kad bijām lidmašīnā, es gribēju, lai lidaparāts nokrīt. Grēks tā runāt, bet tas bija izmisums. Es domāju, kā es tagad skatīšos acīs savam bērnam, kas mani tik ļoti gaidījis, es taču solīju, ka aizvedīšu dāvanas. Katram, kas mūsu prombūtnes laikā bija mums palīdzējis, bijām sagatavojuši pārsteigu- mu, tagad tas viss bija palicis tur.
Īpaši man bija žēl bērnam pirkto lietiņu, jo nemaz jau nebija tik viegli aizbraukt no mājām. Pirmajās dienās, kad vakaros piezvanīju dēlam, raudājām abi. Arī draudzene man stāstīja, ka puika ļoti raudājis vakaros. Ar visiem spēkiem toreiz centos noturēties, lai nesaliktu savas mantiņas prombraukšanai. Tāpēc visas savas ilgas un skumjas pēc sava bērna biju ielikusi dažādās mīļās lietiņās – zeķītēs, krekliņos, rotaļlietās. Tagad tā visa man vairs nebija.
Domāju, kā es pateikšu, ka neko neesmu atvedusi. Kā es vispār visu izskaidrošu?
Un kā tu izskaidroji?
– Mans puisītis teica: «Man, mammīt, nevajag dāvanas, es tikai ļoti gribu tevi,» tas laikam bija kulminācijas brīdis. Biju, protams, uz ātru roku nopirkusi kādu dārgu rotaļlietu, bet tā nebija vajadzīga.
Draugi saprata tāpat, kad biju spējīga ko pastāstīt. Cīnījāmies par savām atstātajām lietām. Tur bija svarīgi mana amata instrumenti, arī videokamera, fotoaparāts un citas mantas. Zvanījām paziņām, ar kuriem bijām kopā strādājuši un atpūtušies. Neviens negribēja palīdzēt, jo katrs par sevi baidījās. Tomēr izdevās sarunāt kādu, kas mūsu lietas bija ar mieru pārsūtīt, bet diemžēl viņš «nebija atradis» ne videokameru, ne fotoaparātu. Saprotu, ka tā bija cena par pakalpojumu.
Anglijā tu nestrādāji savā profesijā.
– Sākumā gan mēģināju, bet nācās sastapties ar dažādiem uzmākšanās mēģinājumiem, negodīgu darba samaksu. Tāpēc metu tam mieru un aizgāju strādāt fizisku darbu.
Brīvdienās centāmies pēc iespējas vairāk aplūkot, uz vietas nepalikām. Redzējām arī tos, kas naudas taupīšanas nolū- kā nekur ārpus mazpilsētas nebrauca. Viņi kļuva īpatnēji un ļoti nervozi.
Tagad tu vairs nevari atgriezties peļņas vietā. Vai pēc laika mēģināsi vēl?
– Nē. Es nenožēloju šos mēnešus svešumā. Tas bija ļoti labs rūdījums. Tagad daudzas lietas spēju uztvert citādāk. Domāju, ka ikvienam, kas tur strādāja, bija savs bēdu stāsts, kāpēc viņš tur bija. Acīmredzot arī man tur vajadzēja būt, bet lielais imigrantu skaits, kas vēlējās nopelnīt tik riskantā veidā, liecina, ka kaut kas nav kārtībā valstīs, no kurām šie cilvēki atbraukuši.
