Pēdējā vasarā daudz lasīts un rakstīts par medicīnu – gan par algu jautājumu, gan par ētiku. Es šoreiz gribēju runāt par otro.
Pēdējā vasarā daudz lasīts un rakstīts par medicīnu – gan par algu jautājumu, gan par ētiku. Es šoreiz gribēju runāt par otro.
Pie ārstiem neeju bieži, šoreiz speciālista apmeklējums un viņa slēdziens bija nepieciešams, lai varētu apgūt autovadītājas prasmi.
Varbūt esmu nervoza, bet man tiešām bija nepatīkami, kad manas apskates laikā ārstes kabinetā ienāca cita medmāsa un sāka jautru sarunu ar dakteri un kabinetā strādājošo medmāsu. Ārste turpināja mani izmeklēt, savukārt ienākusī medmāsa pavirši izmeta, ka viņa arī esot mediķe. Lai es neliekoties traucēta…
Tas bija grūti izdarāms. Jutos ļoti neērti, gribēju pajautāt dakterei par kādu senu problēmu, bet neuzdrošinājos, jo sapratu, ka visi gaida, lai es drīzāk atstātu šīs telpas. Cēlos un savācu savus papīrus, lai netraucētu «čalotājām». Zinu, ka aiz manis rindā stāvēja vēl vairāki cilvēki. Viņiem pateica, ka pašlaik nevarot ienākt, kādu brīdi būšot jāpagaida. Nezinu, cik ilgi vēl pacienti sēdēja aiz durvīm.
Gribētu pavaicāt, vai vizīte pie ārsta nav pietiekami intīma, lai draudzīgu tērzēšanu ar kolēģēm atliktu uz citu laiku?
Varbūt šis ir izņēmums. Zinu daudzus brīnišķīgus dakterus, kas pret pacientu izturas ētiski.
Minētā notikuma vieta nav tālu jāmeklē. Tepat – Bauskas poliklīnikā.
Ar cieņu – jūsu lasītāja SANDRA