Nepierasti baltā šogad ietērpies 11. novembra – Lāčplēša dienas – vakars.
Nepierasti baltā šogad ietērpies 11. novembra – Lāčplēša dienas – vakars. Sniega klātā zeme un sarmas rotātie koki meklē baltu atblāzmu logu rūtīs un tikai retajā ierauga trīsuļojam sveces gaismiņu. Pirms desmit gadiem šī tradīcija vēl jo spēcīgi iemājoja mūsos kā svēts pienākums – sveces liesmā ļaut sildīties to karavīru dvēselēm, kuru kapu kopiņu nesilda tuvinieku noliktie ziedi. No tūkstošiem lielās Latvijas armijas līdz trim sarucis to vīru skaits, kuri ir 1919. gada cīņu dalībnieki. Tas vien jau ir neapstrīdams arguments, ka vēstures liecinieki ir aizgājuši un mūsu valsts sākotnes ideja nu pašiem, tradīcijas kopjot un stiprinot, jāsaglabā.
Tomēr saglabāt jāspēj mainot un attīstot. Ticība pārmaiņām noteikti mājoja arī tajā ceturtdaļā Latvijas vēlētāju, kuri pirms vairāk nekā mēneša savu balsi atdeva par jaunajiem laikiem. Tiem, kurus mums no nākotnes kalna solīja nonest Einars Repše. Raiņa domu un atziņu apseglotā zirgā sēdies tāds drusku Antiņš, drusku nekaunīgs un pat puiciski bravurīgs, mezdams izaicinājumu lielajām politikas haizivīm. Vēlētāju uzticību guvis, Latvijas Bankas vārdu stipru turēdams un politiskajā ķēķī jaunības un šķietamas nesamaitātības vēsmas ielaizdams. Nu varas un teikšanas groži ir viņa rokās, pārējo uzdevums, nē, pat pienākums ir līdzēt. «Jaunā laika» jauno politiķu paaudze ir politisko zinību apguves pašā sākumā. Tas būtu tikai normāli, ja viedie šīs sūrās politikas maizes ēdēji nu dalītos padomā un tēvišķā palīdzībā. Jo ideja jau visiem, tāpat kā Latvija, – tikai viena.
Atklājas, ka nepavisam negribas pamācīt, priecāties par veiksmēm, palīdzēt novērst kļūdas. Politikas profesionāļi, kā viņi paši sevi nodēvējuši, Tautas partijas biedri, ironizē un labpatikā publiski nevar atturēties no jauniņo apsmiešanas. Arī Maestro, jau nezin kuras partijas maizē atkal barodamies, nespēj saprast, ka citi var arī ko nemācēt un neprast. Tāpēc nožēlu izraisa pieredzējušo politiķu nevēlēšanās pielikt roku kopīgās lietas labad. Palaikam šķiet, «Jaunajam laikam» varas kumoss nebūs pa spēkam nevis tāpēc, ka viņi nevarēs to pievarēt, bet tāpēc, ka citi, gadiem ilgi nodokļu maksātāju uzturēti, to gluži vienkārši neļaus. Vai tad mēs saklausīsim nožēlu, ka līdzekļi un laiks velti tērēti. Ne jau politiķu laiks un nauda, bet mūsu – Latvijas laiks.
Karogi vēl tikko no savām šķiedrām būs 11. novembra sniegpārslu miklumu izžāvējuši, kad atkal tos attīsim 18. Novembra vējiem vēdināt. Šajās patriotisku domu un skaņu pildītajās dienās no mums visiem, no vienkārša lauku viensētas iemītnieka līdz eiroremontā ietērptās Rīgas privātmājas saimniekam, Latvija gaida darba un sirds mīlestības siltumu. Cēlais sauklis «Gods kalpot Latvijai!» nevēlas tapt sabradāts nedz no tā sludinātājiem politikas Augstajā namā, nedz noliedzējiem un varas kumosu šoreiz nedabūjušiem. Nu gribas taču katram reiz cerēt uz jauniem laikiem Latvijā, īpaši šajā, valsts svētku laikā.
