Šodiena un pārējās nedēļas dienas «atsperas» pret divām nozīmīgām svētdienām – Mirušo piemiņas dienu un Adventes pirmo svētdienu.
Šodiena un pārējās nedēļas dienas «atsperas» pret divām nozīmīgām svētdienām – Mirušo piemiņas dienu un Adventes pirmo svētdienu. Nedēļa kā nogrieznis, kuru mērīt ar vārdiem MĪLESTĪBA, CIEŅA, PIENĀKUMS. Šīs izjūtas tuvinieki ielika svecītēs. To liesmiņas sildīja aizgājējus, kuri dzīvos mūsu sirdīs tik ilgi, cik viņus atcerēsimies.
Plosta kapi vakarā mirdzēja no atmiņu svecītēm, arī Strēļu kapi. Kapsētās vakaros ir baisi. Bail ne jau no mirušajiem, bet no dzīvajiem, no viņu bezjūtības. Pat šķietami labi nodomi var būt salti.
Tas ienāk prātā, domājot par tuvojošos Adventes svētdienu, kad tiks aizdegta pirmā svecīte vainagā un nāksies apsvērt, kāda būs mana artava Ziemassvētku labdarībā – jo Dievs man ir devis divas strādātvarošas rokas, žiglas kājas, redzīgas acis, dzirdīgas ausis un veselu galvu. Daudzreiz esmu saņēmusi labu cilvēku palīdzību tad, kad tā visvairāk bijusi nepieciešama. Spēcīgs vīrietis – kolēģis no Rumānijas, ar kuru iepazinos biznesa un ekonomikas ziņu rakstīšanas seminārā Māstrihtā Nīderlandē, – visā nopietnībā vēstī, ka viņš ir gandarīts, ja spēj palīdzēt cilvēkiem.
Tie, kuri ir noteicēji kādā «karaļvalstī», ar lēmumiem apstiprina savu ieguldījumu – atbalstu cilvēkiem, kam tas ir nepieciešams. Bauskas pilsētas Dome, piešķirot līdzekļus Ziemassvētkos dažādām organizācijām, daudzbērnu ģimeņu atvasēm, iedzīvotājiem, kuriem ir 90 un vairāk gadu, pirmsskolas vecuma trūcīgo saimju bērniem, atļāvusi sociālās palīdzības dienestam no sociālā budžeta līdzekļiem 150 latu iztērēt Ziemassvētku pusdienu sarīkošanai pilsētas maznodrošinātām ģimenēm. Izlietojot šo naudu, pusdienas par Ls 1,10 varētu paēst 125 cilvēki, taču, pēc 2001. gada deklarācijām spriežot, kopumā ir 350 iedzīvotāju, kuru līdzekļi neļauj sarīkot svētku pusdienas pašu ģimenēs. Tā liecina sociālās palīdzības dienesta statistika.
Kam dot, kam nedot? Aiz katra lēmuma, aiz katra cipara taču ir dzīvi cilvēki, nevis viņi – maznodrošinātie vai trūcīgie –, bet mūsu pilsētas iedzīvotāji, CILVĒKI mums līdzās. Inta Baltgalve, dienesta vadītāja, skaidro, ka pusdienas tiks piešķirtas, ņemot vērā, kādus pabalstus ģimene saņēmusi, cik līdzekļu uz vienu ģimenes locekli paliek pēc nepieciešamo maksājumu nokārtošanas – 11 vai 28 lati un sešdesmit seši santīmi. Uz svētku pusdienām tikšot ielūgta visa ģimene. I. Baltgalve sola, ka tiek plānota ne tikai ēšana, bet, iespējams, arī uzvedums – gan miesai, gan garam.
Patiess prieks to uzzināt, jo nereti arī palīdzība var būt pazemojoša un nežēlīga, kad atsviež to, ko pašam nevajag, kad PIENĀKUMS it kā izpildīts, bet trūkst CIEŅAS un MĪLESTĪBAS. Nekas, pilnīgi nekas jau mums nepieder, viss radīts tālab, lai tajā dalītos.
