Pirms vairāk nekā desmit gadiem savas dzimtas mājās Iecavas pagasta «Lejasūdros» atgriezās trīs māsas – Skaidrīte Kaminska, Dzidra Pāne ar vīru Vilni un Rasma Mažāne.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem savas dzimtas mājās Iecavas pagasta «Lejasūdros» atgriezās trīs māsas – Skaidrīte Kaminska, Dzidra Pāne ar vīru Vilni un Rasma Mažāne.
Māju vietā paliek koki
«Tā bija liela uzdrīkstēšanās sešdesmit piecu gadu vecumā atgriezties lauku sētā, kur mūs sagaidīja postaža. No mājām aizgājām kara laikā. Es piecdesmit gadu esmu nodzīvojusi Ventspilī. Tā bija mana Sibīrija. Darba mūžs saistīts ar rosīšanos dārzniecībā. Vidējā māsa Rasma īstenoja savu sapni un izmācījās par mediķi – viņa visu mūžu nostrādājusi par operāciju māsu, bet jaunākā – Dzidra – ir fizikas skolotāja. Viņas darbavieta ilgus gadus bija Rīgas 49. vidusskola,» par dzīvi stāstīja Skaidrīte.
Sarežģīts bijis īpašuma atgūšanas process. No dažādiem arhīviem vajadzējis daudz izziņu. Arī vietējo iedzīvotāju attieksme nav bijusi īpaši draudzīga. Agrāk «Lejasūdros» dzīvojušas četras ģimenes.
«No četrdesmit septiņām mājām, kuras atceros pirms mūsu aiziešanas, tagad atlikušas vairs tikai divdesmit. Pārējo vietā ir tikai kāds koks vai nav pilnīgi nekā,» ar skumjām teic S. Kaminska.
Naturālā saimniecība
«Pirms kara šīs bija lielas un turīgas mājas, kurās dzīvoja un saimniekoja strādīgi cilvēki. Kad šeit atgriezāmies, vislielākās pūles prasīja īpašuma sakopšana. Vīriešu darbos liels atbalsts bija Vilnis. Savām rokām viņš sakārtoja elektrības lietas un salika stutes zem brūkošajām būvēm. No vecajām, pamatīgajām ēkām bija vairs atlikusi tikai māja. Nebija ne klēts, ne šķūņa, ne kūts,» grūto sākumu atcerējās Dzidra.
«Vispirms mani pārsteidza nesaimnieciskums, kas valdīja apkārt. Domāju – kaut es būtu jaunāka, tad gan parādītu, kā jāstrādā. Vecākiem bijām trīs meitas. Tāpēc nācās veikt arī puišu darbus. Esmu gājusi aiz arkla un ecēšām, grābusi sienu, darījusi citus smagus darbus. Atceros, cik pārdomāta un stabila bija toreizējā saimniecība. Tagad mums ir īsta naturālā saimniecība. Savām un pārējo ģimenes locekļu un draugu vajadzībām visu izaudzējam paši. Par dzīvi nesūdzamies. Iztiekam ar pensijām un ļoti čakli, cik vien atļauj veselība, strādājam saimniecībā,» par dzīvi pašlaik stāstīja Skaidrīte.
Šogad, pēc trīs gadu pārtraukuma, atkal ražojis lielais ābeļdārzs. Diemžēl lielākā daļa ābolu tā arī palikuši uz zemes…
«Lejasūdros» seko līdzi politiskajiem notikumiem. Māsas atzina, ka neatbalsta iestāšanos dažādās «savienībās», bet atzīst, ka tas ir vajadzīgs pašu drošības labad.
Raksta dienasgrāmatu
«Bauskas Dzīve» jautāja, vai māsas nenožēlo, ka pilsētnieču dzīvi labprātīgi nomainījušas pret saimniekošanu lauku mājās. Skaidrīte nešauboties atbildēja: «Nenožēloju. Tā ir mana dzīve, ko es dzīvoju. Nekur saule nelec un neriet tā kā «Ūdros». Te katrs stūrītis ir mūsu pēdu nostaigāts.»
Par ikdienas notikumiem māsas rakstot dienasgrāmatu, kurā tiek atzīmēti visi dati – gan kaimiņu dzimšanas dienas, gan braucieni uz Rīgu, arī suņu dzimšanas dati. Viens no pēdējiem ierakstiem vēstī, ka māsai Skaidrītei šķūnītī izdevies notvert vanagu kailām rokām.
Brīvajos brīžos māsām patīk darināt rokdarbus. Visvairāk draugu, radu, bijušo skolēnu sabraucot uz Lieldienām, bet Ziemassvētki esot klusas ģimenes svinības.
