Bārbeles pagasta bibliotēkas vadītāja Brigita Kotāne kādā novembra dienā mūs aicināja pie sevis.
Bārbeles pagasta bibliotēkas vadītāja Brigita Kotāne kādā novembra dienā mūs aicināja pie sevis. Tā bija pirmā tikšanās ar mazpazīstamu rakstnieku – novadnieku Valdemāru Akaci (īstajā vārdā – Bračku) –, kurš ir grāmatas «Kanupene» autors. Viņš kopā ar mums, bārbeliešiem, reizē beidza pamatskolu, bet ar Līviju Sodumu (tagad Lapšu) – Bauskas valsts ģimnāziju.
Ar vislielāko interesi vērām vaļā «Kanupenes» lappuses. To izdarīt palīdzēja visīstākās bārbelietes Velga Kince-Paleja (no «Zvēriem») un Dzintra Olava (no «Zemītēm»). Tā bija tikšanās ar mūsu bērnu dienu zemi un ļaudīm.
Dzintra atvēra stāstu «Klāviņu velns»:
«Bija sākusies vasara. Silts sestdienas vakars tumsdams aplika draudzīgi roku ap pleciem. Tālu kaimiņos laiski ierējās suņi, un mēs, vīrieši, pie lieveņa mājas galā sēdējām uz sola, vīru rāmajās valodās un netālā griezes griešanā klausīdamies, ieraudzīju tumšajās debesīs ugunis. «Rūsa tur plātās, dēls. Varbūt uznāks lietus,» tēvs teica, uzlikdams man smagu roku uz ceļgala.»
Jā, tā ir mūsu un Valda Akača Bārbele… Tas ir no Bračku māju lieveņa.
Dzintra lasa, un mēs klausāmies Valdemāra valodas ritējumā. Tā ir tieši tāda, kādā runāja ļaudis pagājušā gadsimta sākumā. Interesanta, dzīva, saistoša, bagāta… Mazliet jaušama leišu valodas pieskaņa.
«Tante Līze sāka stāstīt savas bēdas. Pie mana krusttēva Emīla, kur gadiem par vēderu vadījusi viņa vecpuiša saimniecību, kopš viņš apņēmis sievu, tās mindžas dēļ viņai tur vairs dzīvošanas nebijis. Tas smerdels skuķis, kuram viņa sen vecā māte varētu būt, sācis katru dienu komandēt – tā un šitā.»
Par V. Akača grāmatas tapšanu runā V. Kince no Misiņa bibliotēkas Rīgā, viņa tur nostrādājusi jau 30 gadu. Labi, ka viešņai palīdzes ir divas bārbelietes.
Pēc ģimnāzijas beigšanas V. Akacis iesaukts leģionā, pēc tam nokļuvis Vācijā un dzīvojis Švarcvaldē. Atceroties savu bērnību, jaunību un tēva mājas «Bračkas», tapuši šie atmiņu stāsti. Sacerējumu pamatā ir patiesi notikumi, novērojumi, īstie māju un ļaužu vārdi.
Kad Dzintra lasa par Dreimaņu «Sudmalām», asaras nobirst – tās ir Līvijas Sodumas mājas. Nav ne «Dreimaņu», ne «Sodumu», bet, kad braucu pa Rīgas–Skaistkalnes šoseju, tad zinu – te, pret Jušu audzi, pamatā ir mana vecātēva sudmalu akmeņi.
Grāmatu «Kanupene» ilustrējis mākslinieks M. Štrovalds Zviedrijā (bārbelietis no «Plēkāniem»). Lai šo grāmatu izdotu, tā tika aizvesta uz Ameriku un tur ieraudzīja pirmo izdevumu.
V. Akacim nebija iespēja pašam atvest izdevumu uz Latviju (miris 1980. g.), bet vēlāk, saņemot daiļliteratūras sūtījumus no Rietumiem, tur bija arī nedaudz «Kanupenes» eksemplāru . Nu V. Akača grāmata «Kanupene» ir Misiņa bibliotēkas fondos un Bārbeles bibliotēkā.
Par savu literāro darbību un šo stāstu grāmatu V. Akacis saņēmis piecus augstus apbalvojumus (piemēram, ģenerāļa Kārļa Goppera balvu). V. Kince savākusi daudz materiālu par V. Akača literāro un žurnālista darbību. Pateicoties viņas piedāvājumam un B. Kotānes aktivitātēm, «Kanupene» nonākusi bārbeliešu rokās. Varbūt viņi varētu palīdzēt Dzintrai Bračkai veidot «Bračkās» V. Akača piemiņas istabu! Senie bārbelieši aizklīduši uz dažādām zemes malām, taču jūtas dzimtai pusei piederīgi. Jāpiekrīt Dzintrai Olavai: «Gadiem dzīvoju Bauskā, bet sirds pieder Bārbelei.»
