Baušķeniece Sandra Smolija sāka iedziļināties psiholoģijā, tāpat kā vairākums, – modes pēc.
Baušķeniece Sandra Smolija sāka iedziļināties psiholoģijā, tāpat kā vairākums, – modes pēc.
Tas laiks sakritis arī ar alkām pēc pārmaiņām pašas dzīvē. Viņai, profesionālai arhitektei, tolaik, 1996. gadā, bija nedaudz pāri trīsdesmit gadiem.
Negrib «iesūnot»
«Šķita, ka esmu «iesūnojusi». Turklāt strādāju skolā un jutu, ka man trūkst pedagoģisko zināšanu. Man piedāvāja divos gados iegūt pedagoģijas maģistra grādu vai piecos gados psiholoģijas bakalaura grādu. Sapratu, ka psiholoģijas studijas ir vērtīgākas.
Pievērsos tām, zinot, ka nekad nestrādāšu šajā nozarē. Šķita, ka zināšanas man ne tikai palīdzēs sakārtot sevi, bet arī «sakrustos» arhitektūru un psiholoģiju. Pieaugot dzīves tempam, cilvēks pastiprināti pievēršas apkārtējai videi, tās kvalitātei, intuitīvi meklēdams atbalstu iekšējās vides – psihiskā un fiziskā komforta – nodrošināšanai. Telpiskā vide un tajā valdošā gaisotne savukārt atspoguļo individualitāti un rosina noteiktas emocijas, psiholoģisko komfortu vai diskomfortu,» secinājusi baušķeniece.
Zems pašvērtējums – mīts
Cik ļoti personības pašvērtējums ir saistīts ar vides uztveres īpatnībām? Lai rastu atbildi uz šo un uz daudziem citiem ar personības uztveri saistītiem jautājumiem, Sandra izvēlējās bakalaura darba tēmu «Personības pašvērtējuma un vides uztveres sakarības». Pārsteiguši pētījuma rezultāti. Atklājies, ka jaunieši, kuriem ir augstāka pašapziņa, ir ar lielākām prasībām kaut kur traukties, viņiem ir izteikta nepieciešamība pēc kvalitatīvākas vides, straujāka dzīves ritma. Savukārt pusmūža cilvēki, kuriem ir augsts pašvērtējums, bieži izvēlas dzīvi laukos, mazpilsētā. Viņiem nepieciešama kvalitatī- va vide, nevis ekskluzīvi interjeri. Cilvēki gados nevēlas mainīt dzīves vidi. Viņi nekur negrib traukties. Pārsteidzis, ka tikai dažiem cilvēkiem, kuri piedalījušies pētījumā, bijusi zema pašapziņa.
«Sliecos domāt – tas ir mīts, ka Latvijā dzīvo daudz ļaužu ar pazeminātu pašvērtējumu,» tā Sandra.
Vairs nelasa visu pēc kārtas
Sandra uzsver, ka ieguvusi ne tikai otru augstāko izglītību, bet arī priekšstatu par psiholoģijas nozari. Sākumā viņa lasījusi visas grāmatas pēc kārtas, kas atradušās psiholoģijas literatūras plauktā. «Es tagad atšķiru, kura literatūra attiecas uz psiholoģijas klasiku, kas tas ir par novirzienu vai arī – kura grāmata nav ņemama nopietni,» stāsta Sandra. Viņa atzīst, ka vairs nespēj psiholoģiju nodalīt no savas dzīves. Cilvēkiem, kuri interesējas par šo nozari, viņa iesaka sākt vai nu ar lasāmvielu par personības psiholoģiju, vai arī iedziļināties tās vēsturē, lai saprastu šīs zinātnes nozares virzienus un justu, kurš ir tuvāks.
Deila Karnegi grāmatas nav uztveramas nopietni, jo tās izlasa un aizmirst. Ļoti vērtīgas ir grāmatas, kuras izdotas ar nosaukumu «Kā cāļa zupa dvēselei». Tās ir labestīgas, teic Sandra.
«Pēc psiholoģijas studijām es uz visu raugos citādāk. Ticu, ka nekas dzīvē nenotiek nejauši, visam ir sava priekšvēsture, ir kāds iemesls, kāpēc dzīve tieši šobrīd piedāvā konkrēto iespēju. Es esmu mācījusies tulkot sapņus. Draudzenes joprojām jautā: «Es sapņoju to un to, pastāsti, ko tas nozīmē!» Var neuztvert nopietni sapņu tulkošanu, taču var arī aizdomāties…
Žēl cilvēku, kuri meklē vienīgo patiesību. Agrāk, aizejot pie klienta, krāsās vairāk vadījos pēc debespusēm, pēc tā, kādas mēbeles jau ir dzīvoklī. Tagad pievēršu uzmanību mājas un cilvēka psiholoģiskajam portretam,» stāsta Sandra.
Lauzt stereotipus
«Nezinu, vai cilvēks var labi justies mājās, kuras tiek pārdotas jau gatavas. Mēs, protams, nevaram vēlēties, lai katrai ģimenei būtu sava savrupmāja. Turklāt ļoti daudzi cilvēki nemaz to nevēlas, jo savs īpašums ne tikai sniedz komfortu un ērtības, bet uzliek papildu pienākumus – ziemā jātīra sniegs, jārušinās pa zemi, jātur suns… Daudziem tam nav ne laika, ne patikšanas,» tā Sandra.
Arhitekte neslēpj, ka viņu nesajūsmina lielu haļļu radīšana. «Man patīk uzlabot izskatu vienkāršos dzīvoklīšos, birojos, piebūvītēs. Tās ir daudz personiskākas nekā milzīgās būves. Es, protams, neko neuzspiežu, tikai iesaku. Bieži cilvēks gan vēlas kaut ko mainīt savā vidē, taču viņā dziļi iesēdušies stereotipi: griestiem jābūt baltiem, grīdai brūnai, sienām gaišā tonī. Uzskatus ir visgrūtāk lauzt,» secina Sandra.
