1. decembris ir Pasaules AIDS diena.
1. decembris ir Pasaules AIDS diena.
Vakar Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustība visā pasaulē realizēja starptautisku pret HIV/AIDS stigmu (kauna un negoda zīme) un diskrimināciju vērstu kampaņu «Patiesība par AIDS. Pastāsti draugam…».
RASMA KINTA no Bauskas joprojām ir misijas darbā Dienvidslāvijā. Lasītājiem šoreiz piedāvājam viņas vēstuli, kas tieši Pasaules AIDS dienas sakarā lasāma un tālāk stāstāma draugiem.
Vēstule no Dienvidslāvijas
Mēs gatavojām starptautisku nometni, kurā tika ielūgti gandrīz visu Eiropas valstu pārstāvji. Viena no tēmām šajā nometnē bija HIV/AIDS. Sanācām mazā telpā, katrs dalījās savā pieredzē un zināšanās, tā jauniešiem bija smaga tikšanās.
Kad gatavojāmies brokastot, kafejnīcā ienāca meitene, kas izskatījās gandrīz kā puika – biksēs, kreklā, ar brillītēm, viņa bija nedaudz satraukusies. Jauniete apsēdās pie galda un palūdza glāzi ūdens. Mēs iepazināmies un sarunājāmies. Nekad nedomāju, ka šis bērns varētu būt piedzīvojis kaut ko tādu…
Bija seši no rīta, un es nemaz nebiju pamanījusi, ka gaisma jau apņēmusi kalnus, ievīdama tos purpura atblāzmā. Šķita – esam runājušas tikai pusstundu, bet meitene bija atklājusi daudzus smagus savas dzīves gadus.
Otrā dienā sēdējām pie ezera un runājām par viņas HIV pozitīvo draugu. Meitene bija norūpējusies, jo abi iepazinušies, kad viņiem bija tikai trīs gadiņi, no tā laika abus saistījusi draudzība. Bija doma uzaicināt viņas draugu uz sarunām ar nometnes jauniešiem. Nometnē centāmies cīnīties pret aizspriedumiem un HIV pozitīvu cilvēku, arī viņu ģimenes locekļu diskrimināciju, pret emocijām, kas lielākoties rodas no nezināšanas.
Kādu dienu saņēmu īsziņu: «Mans 17 gadu vecais draugs, kuru gribējām aicināt uz nometni, vakar nomira. Dzīve ir maita.»
Nometnē daudz sarunājāmies, vakaros atvadoties, meitene teica: «Es vēl joprojām neesmu izstāstījusi, kā viņš nomira… » Tikai pēdējā vakarā meitene sacīja: «Katru nakti, pirms eju gulēt, man acu priekšā ir trīs «bildes» – vienā draugs runā ar mani, otrā viņam izkrīt klausule no rokas, bet trešā viņš guļ un neko vairs nevar izdarīt, viss ir beidzies. Trīs dienas es pavadīju pie viņa, kopu, grozīju gultā. Draugs bija pārstājis dzert zāles pret HIV, bet viņam vajadzēja narkotikas. Es devos uz pilsētu tās meklēt. Atgriezusies sagatavoju devu, bet nevarēju atrast viņa vēnu. Pēkšņi es dabūju belzienu un atslēdzos… Pamodos gultā, manā vēnā bija iedurta adata… Nekad dzīvē es nebiju neko tādu jutusi, man sāpēja. Nav svarīgi, vai tā bija inficēta šļirce vai ne. Nesaprotu, kāpēc viņš tā darīja. Pēc tam daudz runājām, viņš teica – bijis nobijies, kritis panikā.
Nākamajā rītā devos uz futbola spēli. Tur saņēmu zvanu. Biju pilsētas otrā pusē, skrēju, nebija iespējams dabūt transportu. Kad ierados, bija par vēlu, viņš gulēja kaktā sarāvies, pulsa vairs nebija…
Puiša vecāki nezināja, ka viņš ir gejs, lieto narkotikas un ir HIV pozitīvs. Bērēs jaunieša tēvs man pienāca klāt un jautāja, kāpēc es viņiem neko nestāstīju. Viņi, bagātie vecāki, deva tikai naudu, viss cits bija vienaldzīgs.»
Meitene pielēca kājās, atvainojās, ka esot mani apgrūtinājusi ar savu stāstu, un izgāja laukā. Man bija grūti kaut ko teikt jaunietei, kura tik daudz palīdz ar HIV slimajiem.
Kad devos prom no nometnes, man rokā tika iespiests sporta krekls ar 12. numuru. Meitene bērnībā bijusi Dienvidslāvijas junioru līgas sastāvā, kādā spēlē kritusi un salauzusi divās vietās roku.
Vai jums nešķiet, ka cilvēkbērns cietis par daudz?
Turiet acis vaļā un skatieties, kā mēs dzīvojam, kā dzīvo jūsu draugi, draudzeņu un draugu bērni!
Ar mīļiem sveicieniem – RASMA
