Kino ir žanrs, kas Latvijā neiekļaujas «smalko mākslu» kategorijā. Šo kultūrvides īpatnību mēģina izprast kinokritiķe un laikraksta «Diena» žurnāliste Dita Rietuma.
Kino ir žanrs, kas Latvijā neiekļaujas «smalko mākslu» kategorijā. Šo kultūrvides īpatnību mēģina izprast kinokritiķe un laikraksta «Diena» žurnāliste Dita Rietuma.
Vērojama dziļa krīze
Ar kinokritiķi «Bauskas Dzīve» sarunājās 29. novembrī. Dita Rietuma piedalījās Pilsrundāles vidusskolas jauniešu tematiskā sarīkojumā, iepazīstinot auditoriju ar režisora Alfrēda Hičkoka daiļradi.
Šķiet, filmas skatās tikai rīdzinieki, jo rajonu centros un lauku apdzīvotās vietās liela daļa kinoteātru ir slēgti, bet dažas esošās kinozāles knapi «velk dzīvību». Dita Rietuma uzskata, ka nozarē valda pilnīgs haoss. Materiālā situācija ir tik slikta, ka kinodemonstrētājiem ārpus Rīgas rādīt lentes ir finansiāli neizdevīgi. Krīzi vēl vairāk padziļina Latvijā valdošais videopirātisms. Kinokritiķe stāsta, ka Igaunijā par nelegālu ierakstu realizāciju noteikts milzīgs sods – ap 200 tūkstoš latu – , tādēļ samērā īsā laikā kinovidi ir izdevies sakārtot. Tostarp Latvijā vēršanās pret videopirātismu ir gluži formāla.
Izvēlas amerikāņu lentes
Kino demonstrēšana ir bizness, kas balstīts uz privātpersonu iniciatīvu, jo valsts šo nozari nedotē. Situāciju raksturo Dita Rietuma: «Izvēloties repertuāru, uzņēmēji vispirms domā par to, lai filmas neradītu zaudējumus. Tādēļ Latvijā ir liels amerikāņu kino īpatsvars. Amerikāņi izvēlējušies ļoti gudru taktiku. Eiropas valstīs darbojas aģenti, tāpēc līgumu slēgšana ar iznomātājiem notiek ļoti operatīvi. Turklāt amerikāņi apmaksā arī filmu titrēšanu un ieskaņošanu.
Eiropas kinotirgū viss notiek daudz sarežģītāk. Iznomātājiem jāmeklē sakari ar lentes producentiem, par milzu naudu tā jāiegādājas, pašiem jāorganizē reklāmas kampaņas. Turklāt nav nekādas garantijas, ka vismaz niecīga izdevumu daļa tiks atpelnīta. Eiropas filmu pirkšana saistīta ar lielu risku, tāpēc uzņēmēji dod priekšroku drošākam variantam.» Eiropas valstu filmas iegādājas vienīgi kinoteātris «Rīga» un «Kinogalerija».
Atspoguļo festivālu pieredzi
Kinomākslas popularizēšana Latvijā ir atstāta dažu entuziastu ziņā, jo neviens nav ieinteresēts izdot specializētus laikrakstus vai žurnālus, nemaz nerunājot par grāmatām. Nesen nākusi klajā Ditas Rietumas monogrāfija «Planēta NeHolivuda». Pagājis 21 gads, kopš izdota «Kinoskatītāja rokasgrāmata». Divās desmitgadēs mūsu valstī nebija tapis neviens kinomākslai veltīts izdevums.
Dita Rietuma iepazīstina ar grāmatu «Planēta Ne-Holivuda»: «Izdevums atspoguļo manu pieredzi un attieksmi. Lasītāji man ir vaicājuši, kas noteicis aprakstīto režisoru un aktieru izvēli. Tās ir personības, ar kurām rēķinās visos lielajos pasaules kinofestivālos. Ar daudziem grāmatas varoņiem esmu personiski pazīstama. Man šķita ļoti svarīgi par viņiem pastāstīt vairāk, nekā tas iespējams recenzijās.»
Starptautiskus kinofestivālus Kannās un Berlīnē Dita Rietuma apmeklē divas reizes gadā. Viņa ir vienīgā akreditē- tā žurnāliste, kura pārstāv Latviju. Laikrakstā «Diena» publicētās reportāžas no festivāliem ar lielu interesi lasa visi kinocienītāji, jo tā ir gandrīz vienīgā iespēja gūt objektīvu un izsmeļošu informāciju par procesiem pasaules kinematogrāfijā. Dita Rietuma gan teic, ka Latvijas Kinematogrāfistu savienība un Kino muzejs 500 eksemplāru tirāžā izdod krājumu «Kinoraksti». «Tiek ieguldīta liela nauda, bet izdevums nav adresēts plašai auditorijai. Tā vien šķiet, ka autori raksta paši sev,» secina kinokritiķe.
Jāmācās no igauņiem
Kinonozari pārrauga Nacionālais kinematogrāfijas centrs, kas ir Kultūras ministrijas pakļautības iestāde. Par valsts finansējuma piešķiršanu kino lemj ekspertu padome, kurā darbojas arī Dita Rietuma. Desmit gadu laikā, dalot naudu, ir pieļauts ļoti daudz kļūdu, spriež speciāliste. Nozare attīstās stihiski, jo trūkst vienotas koncepcijas, bet prioritāšu noteikšanā dominē «draugu, radu un paziņu» princips.
Dita Rietuma atkal min Igaunijas pozitīvo pieredzi: «Par to, kādas filmas valstī nepieciešams uzņemt, atbild viens speciālists. Igauņi skaidri zina, kas viņiem ir vajadzīgs, tāpēc tiek finansēti noteiktām kategorijām atbilstoši projekti. Ja ir paredzēts ik gadu uzņemt pa vienai filmai festivāliem, bērniem un «tautai», tad nekādas atkāpes nedrīkst būt.»
