Jaunajā Rīgas teātrī kopš novembra sākuma vērojamā izrāde «Stāsts par Kasparu Hauzeru» uzskatāma par sezonas līdz šim savdabīgāko jauniestudējumu.
Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) kopš novembra sākuma vērojamā izrāde «Stāsts par Kasparu Hauzeru» uzskatāma par sezonas līdz šim savdabīgāko jauniestudējumu.
Noskatoties iepriekšējā sezonā Alvja Hermaņa iestudēto «Revidentu», šķita, ka sasniegta režisora izdomas un spēju virsotne un būs jāpaiet ilgam laikam, lai taptu vēl kaut kas negaidīts. Tomēr «Stāsts par Kasparu Hauzeru» atkal pilns radošu veiksmju un pārsteigumu.
Kasparu izrok no smiltīm
Skatuves priekšplānā liela kaste, kurā prāva smilšu kaudze, kādas divas kravas. Uznāk liliputs. Šo vīriņu pazīstam arī kā spēkavīru, šova dalībnieku Bauskā Aleksandru Radzēviču. Viņš sāk jaukt nost smilšu torni. Pamazām no smiltīm izrok cilvē- ku – lielu, slaidu vīrieti, kura garais augums pārsteidzoši kontrastē ar liliputu. Tas ir aktiera Māra Liniņa lieliski tēlotais Kaspars Hauzers.
Viņš ir apmēram divdesmit gadu vecs vīrietis, kurš visu mūžu turēts ieslodzīts pagrabā, tumsā un klusumā, bez jebkādiem kontaktiem ar ārpasauli un cilvēkiem. Vienīgais priekšmets viņam bijis koka zirdziņš. Izrādē par to simboliski atgādina visu laiku uz skatuves esošais ponijs. Kasparu nodod aprūpē Nirnbergas pilsētai. Viņš nonāk kāda profesora ģimenē. Skatītājus šokē vēl viena režisora ideja: pilsētas amatpersonu – birģermeistara, viņa sievas, profesora, doktora – lomās E. Dārziņa Mūzikas skolas audzēkņi. Astoņus līdz desmit gadus veci bērni saģērbti kā pieauguši cilvēki. JRT aktieri, tērpti melnā, nemanāmi vada šos bērnus kā marionetes. Runā lielie aktieri, bērni tikai kustina mutes.
Pasaule bērna acīm
Izrādē ir vēl daudz citu efektu. Taču to piedāvāšana skatītājiem nav režisora pašmērķis. Viss neparastais lieliski iekļaujas skatuves kopainā. Izrāde rit lēni, skatītājam dota iespēja līdz ar galveno varoni iepazīt lietas, kas pirmajā brīdī šķiet pašsaprotamas. Tikai ne Kasparam, kurš neko agrāk dzīvē nav redzējis. Viņam piemērojams programmiņā rakstītais: «Viņš nespēja saprast, kāpēc pārējiem likās brīnums tas, kas viņam šķita tik saprotams. Bet tas, par ko brīnījās viņš pats, citiem bija gluži vienaldzīgs.»
Izrāde ir pārpilna ar simboliem, zemtekstiem, skatītājiem nemitīgi liekot domāt, salīdzināt, izvērtēt priekšstatus par lietām, kuras atklāj Kaspars. No skatuves nāk labestība, tā mijas ar naivumu, līdz pāraug sabiedrības negāciju atklāsmē, zem kuru sloga izrādes beigās salūst arī Kaspars Hauzers.
Tēlots patiess notikums
«Stāsts par Kasparu Hauzeru» nav oriģinālluga. A. Hermanis tās tekstu veidojis kopā ar vācu literāti Karolu Dīru. K. Hauzers ir reāla, 19. gadsimta sākumā Nirnbergā dzīvojusi persona. Gatavojot lugu, pētīti policijas protokoli, liecinieku izteikumi, laikabiedru ziņojumi, paša Kaspara pieraksti, citāti no radniecīgām versijām, ir arī daudz autoru improvizācijas. Ilgais kopdarbs nesis rezultātus.
Uz JRT skatuves tapusī izrāde ir krāšņs, emocionāls un nepiedzīvots notikums, kas vēl ilgi skatītāju neatstāj vienaldzīgu. Tāpēc jo sāpīgi lasīt A. Hermaņa atziņu, kas nesen publicēta «Dienas» pielikumā «Izklaide»: «Man ir aizdomas, ka šī ir mana pēdējā izrāde Latvijā. Vismaz uz kādu laiku noteikti. Kaut kas ir aizgājis greizi. Vienā ziņā tas ir tāpēc, ka es gribētu nodarboties ar teātri… pa īstam, nopietni, profesionāli, bet es neredzu Latvijā tādas iespējas. Aktieri, ar kuriem iestudējām «Kasparu Hauzeru», valsts teātrī strādājot, augustā saņēma algu 54 lati mēnesī. Manuprāt, pašlaik Latvijas valstij profesionāls teātris nav vajadzīgs. Protams, ja kultūras prioritāte ir «Eirovīzija», tad ir jāatzīst, ka kaut kas ir beidzies. Un jādzīvo tālāk. Šajā ziņā «Kaspars Hauzers» ir arī kā tāds manifests. Kaut kādā nozīmē tā ir mana pēdējā izrāde. Un pēc tādas arī izskatīsies.» A. Hermanis jau vairākkārt publiski paudis neapmierinātību ar valsts kultūras politiku. Būtu žēl, ja šoreiz zem tās negāciju sloga, tāpat kā izrādes varonis, salūztu arī režisors. Cilvēka spēkos jau esot daudz ko izturēt, bet cik ilgi?
