Kas ir izdevums «Rīgas Viļņi», to noteikti zina daudzi.
Kas ir izdevums «Rīgas Viļņi», to noteikti zina daudzi.
Nu tapis vārdabrālis – albums, kura nosaukums – «Rīgas viļņi. Dejosim!». Daudzo muzikālo projektu vidū «Bauskas Dzīve» to varbūt nepamanītu, ja dziesmu sarakstā nebūtu minēts triju melodiju autors – baušķenieks Kārlis Sinka. Viņu vairāk pazīstam kā dizaina mākslinieku, arī kādreizējo pasniedzēju Mākslas skolā. Izrādās, Kārlis savulaik sacerējis dziesmas un tekstus. Tagad, kā pats atzīst, no mūzikas esot aizgājis, vismaz no publiskas spēlēšanas.
Albumā līdzās trim K. Sinkas komponētām melodijām – «Lēni rudens nāk», «Televīzija», «Kāpēc, baby?» – pārējie ir 60. – 70. gadu latviešu popmūzikas sacerējumi, tādi kā Ģederta Ramana «Man šodien 18 gadu», Raimonda Paula «Tik dzintars vien», «Mēs tikāmies martā». Šīs dziesmas ir labi zināmas, albumā tās ir no jauna aranžētas, gaudulīgajiem ritmiem nedaudz pielieta rokenrola esence. Uz šo skaņdarbu fona K. Sinkas kompozīcijas izceļas ar pārāku ritmu, tīkamu svaigumu un ir patiesi baudāmas, ballītē jautri izdejojamas.
Atbrīvotas no žņaugiem
Zīmīgs ir albuma vāciņā minētais mākslinieku apvienības «Rīgas viļņi» līdera Jura Riekstiņa veltījums: «Ideja atbrīvot stilu un ritmu latviešu estrādes dziesmās no padomju režīma uzlikto aranžējumu žņaugiem radusies ap 1982. gadu. Tās patiesais autors ir mākslinieks un ģitārists Kārlis Sinka.»
Arī pats Juris Riekstiņš 80. gados spēlējis Bauskas rajona Misā. To gadu ballīšu publika šo puisi noteikti atceras. Kopā ar viņu muzicēja arī Ģirts Bernauts, Jānis Seržāns (seniors). Vēlāk Juris iepazinās ar Haraldu Sīmani un bija viņa mūzikas atbalstītājs. Kādu laiku strādājis arī par Iecavas kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāju. Tie gadi atmiņā palikuši, muzicējot vietējā ansamblī kopā ar Aigaru Grāveru, Aigaru Voitišķi. Te izpildītas daudzas pašu komponētas dziesmas. Bauskā Juris spēlējis ansamblī «Personāls».
Bez vecuma ierobežojuma
Sarunā ar JURI RIEKSTIŅU «Bauskas Dzīve» vaicāja, kas tad īsti ir «Rīgas viļņi» un cik liela loma šajā projektā ir Kārlim Sinkam?
– «Rīgas viļņi» ir mākslinieku, pat draugu apvienība. Tas ir tipisks «Bilžu» gara inspirēts projekts, kas arī radies, «Bilžu» pamudināts. Projekts uzplaiksnī laiku pa laikam, atkarībā no iedvesmas. Šim albumam vajadzēja nākt klajā deviņdesmito gadu sākumā, kad dziesmas tika ierakstītas. Tas nu ir tā «drusku» aizkavējies.
Kārlim pieder sākotnējā ideja dziesmas aranžēt kā rokenrolus. Viņš bija saklausījis, ka daudzas melodijas īstenībā ir tipiski rokenroli. Padomju laikos nekas tāds nevarēja skanēt, dziesmas tika «pielaizītas», «saķemmētas» atbilstoši politiskajam standartam. Ja šīs melodijas tolaik būtu iznākušas pilnajā variantā, tad kas zina, kādu ceļu būtu aizgājis latviešu rokenrols. Mūsu mūzikas pasaule būtu daudz krāšņāka un bagātīgāka.
Albumā skan trīs Kārļa Sinkas dziesmas. Viņš ir liels rokenrola fans, un šie skaņdarbi ir pozitīvs šī žanra paraugs latviešu mūzikā.
Kādai auditorijai paredzēts jaunais albums?
– Tā ir mūzika, kas domāta ballītēm. Albums jāpērk tiem, kuri rīko mājas viesības, svētkus, kuros iedzer, padejo. Tad, lai jautrība būtu pilnīgāka, uzliek šo disku un izklaidējas tālāk. Šīm melodijām nav vecuma ierobežojuma, tīņiem tās ir tikpat tīkamas kā mūsu līdzaudžiem.
Kā vērtējat latviešu mūsdienu mūziku? Vai ir mums spēcīgi autori?
– Spēcīgs mums ir popmūzikas gals. Linda Leen, «Labvēlīgais tips» un citi taisa labas lietas profesionāli. Rokmūzikas žanrā laikam nevarēšu nosaukt personības, kas ar savu daiļradi vestu citus uz priekšu.
Vai nebaida sabiedrības muzikālās gaumes degradācija, jo subkultūras vilnis pašlaik veļas pāri ļoti spēcīgi? Varbūt ieviest kādus ierobežojumus?
– Nē, sabiedrība pati tiks ar visu galā. Vienmēr būs kādi aizsardzības filtri, iekšējā cenzūra, kas cilvēkiem neļaus iebarot kaut kādu surogātu un pasniegt to kā vērtību. Agri vai vēlu sabiedrība atsijās lētos niekus, viendienītes mūziku vienkārši izspļaus, aizmirsīs, un viss.
Padomju laiku komisijas – tas ir briesmīgākais, kas mūsu mūzikā ir bijis. No Kārļa trim dziesmām «Televīziju» un «Kāpēc, baby?» vispār nevērtēja, bet «Lēni rudens nāk» cenzori mēģināja klausīties. Tomēr pārmests tika milzīgais pesimisms, neizprotot tekstā slēpto ironiju. Desmit gadu pagājis, un šīs dziesmas daudzi atzīst par veiksmīgām. Kā redzams, labas lietas cenzūra nespēj samaitāt.
