Šī saruna daudzējādā ziņā tiešā veidā atspoguļo situāciju Latvijas pamatiedzīvotāju sabiedrībā.
Šī saruna daudzējādā ziņā tiešā veidā atspoguļo situāciju Latvijas pamatiedzīvotāju sabiedrībā. Latviešu vairākums savos politiskajos uzskatos un pārliecībā ir polarizējies. Liela daļa no gados vecākajiem tautiešiem mūsu politisko aprindu darbībā ir vīlušies, un, paldies Dievam, ka ir arī tādi, gados jaunāki, kam ir vēlme un griba kaut ko politikā mainīt. tieši šo divu sabiedrības daļiņu mijiedarbībā veidojas Latvijas tagadne. Brīdi pirms «TB»/LNNK kongresa sarunājas bijušais apvienības biedrs Eduards Berklavs un Valdis Kalnozols, kurš lielajā politikā ienācis nesen, taču ar dzelžainu pārliecību to mainīt uz labo pusi.
Valdis Kalnozols: – Pirms četrpadsmit gadiem jūs ar domubiedriem veidojāt Latvijas nacionālās neatkarības kustību (LNNK), teicāt spožu runu tās dibināšanas kongresā Ogrē. Śo sestdien LNNK pēctece apvienība «TB»/LNNK atkal gatavojas kongresam. Vai jūs esat informēts par partijā notiekošo un kā jūs vērtējat partijas pēdējo gadu darbību?
Eduards Berklavs: – Diemžēl tie, kas vēl ilgu laiku arī pēc manas aiziešanas pie manis nāca ciemos un informēja, – Seile, Tabūns, Dobelis, – maz pamazām mani ir piemirsuši. Viņi gan vienmēr teica – jā, tev ir taisnība, bet citādi nevar… Un kopumā tā arī nekas nemainījās. Viss ir gandrīz tāpat kā otrajā kongresā, kad mani ar aplausiem pavadīja ceļā uz tribīni, bet vēl lielāki aplausi skanēja, kad es tribīni pametu, un, kad vajadzēja balsot, tad nobalsoja tā, kā bija iepriekš sagatavots. Tādēļ man pamatā nākas gūt informāciju no masu medijiem. Par partijas aktivitātēm man nav daudz ko teikt – pašlaik partija atrodas tādā kā stagnācijā.
V. K.: – Tāpēc jau tagad ir jācīnās, lai kaut ko mainītu, lai viss iepriekš nebūtu sagatavots… Mans redzējums ir tāds: mūsu partiju var izveidot par nākotnes politisko spēku, jo jau pats nosaukums – «Tēvzemei un brīvībai» – ir pietiekami vienojošs, lai kopējā darbā iesaistītu tos, kam rūp Latvijas nākotne.
E. B.: – Dažādi mēģinājumi jau ir bijuši, nu, piemēram, kaut vai Pussars ar savu Nākotnes partiju. Tai saietā es piedalījos un redzēju, ka puse no tiem, kas tur ieradušies, ir bijušie LNNK cilvēki. Var jau sanākt kopā, lai aprunātos, ko darīt tālāk, bet, ja satiekas, lai dibinātu jaunu partiju, tas nudien nav prātīgi. Taču pilnīgi piekrītu, ka «Tēvzemei un brīvībai» ir nepieciešamas pārmaiņas. Pretējā gadījumā šai partijai nāksies pamest politisko skatuvi.
V. K.: – Ierindas biedri visvairāk pārdzīvo to, ka partijas elite, kas savā laikā bija ļoti patriotiska, ir lielā mērā distancējusies no tautas un tās interesēm. Partijas vadība, neuzklausot ierindas biedru ieteikumus, sāka rīkoties partijas vārdā, un tas laikam ir viens no iemesliem, kādēļ jūs aizgājāt no partijas. Neviens priekšlikums no «apakšas» netiek pieņemts, un vadība lielākoties dara to, kas tai ir izdevīgi pašai.
E. B.: – Tas jau ir tāds klasisks cilvēces vēstures piemērs. Atmodas laika sākumā taču neviens nedomāja – kas es būšu un cik man maksās? Visi taču toreiz cīnījās par ideju, nevis amatiem. Gads pagāja, divi pagāja, un sāka skanēt pavisam citas runas.
Vissvarīgākais ir – panākt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Nepieciešams, lai starptautiskā sabiedrība atzītu to, ka 1940. gadā notika vardarbīga okupācija. Ja nekas nemainīsies, tad baidos, ka Latvijai kā nacionālai valstij nav nākotnes. Krievvalodīgajiem ir jāatgriežas savā etniskajā dzimtenē, jo viņi ir okupanti vai to pēcteči. Neviens no mūsu diplomātiem no starptautiskas tribīnes par to nekad nav runājis, pat Guntis Ulmanis, uzstājoties ANO, runu par okupāciju, ko viņam bija uzrakstījis Juris Bojārs, perfekts speciālists starptautiskajās attiecībās, vienkārši nenolasīja. Ne garo, ne arī īso variantu, bet pēc tam taisnojās, ka neesot bijuši attiecīgie apstākļi. Un tieši tēvzemiešiem ir ne tikai jānes savs nosaukums, bet jācīnās par nacionālo ideju. Diemžēl es nejūtu, ka pēdējo gadu laikā partija cīnītos par nacionālām vērtībām.
V. K.: – Jā, bet kā atsaukt cilvēkus pie šīm nacionālajām vērtībām? Tas nevar notikt pats no sevis. Kādam ar to ļoti nopietni jāstrādā un, godīgi sakot, «Tēvzemei un Brīvībai» šos pēdējos desmit gadus nav bijusi pietiekami aktīva nacionālās pašapziņas celšanā. Pēdējā laikā vairāk ir dzirdami dažādi noliegumi, taču cik bieži mēs dzirdam, ka mēs, latvieši, esam unikāla tauta, viena no vecākajām indoeiropiešu tautu pārstāvēm. Mēs baidāmies no savas lepošanās, mēs baidāmies skaļi pieminēt savu vēsturi. Ir jāmaina pati attieksme, nepieciešams panākt to, lai katrs latvietis varētu lepni pacelt galvu un pateikt: «Jā, esmu latvietis un lepojos ar to!» Mēs negribam apspiest citus, bet gribam un darām visu, lai mūsu valsts izaugtu, lai mēs varētu lepoties ar to.
Piekrītu jums, ka par okupācijas lietām ir jārunā, taču tas ir ilgstošs un sarežģīts process. Ja cilvēks ar savu izcelsmi nelepojas, tad viņš jau arī nekad neprasīs aizstāvēt savas tiesības. Līdz šim ne mūsu valdība, ne arī partijas vadība šos jautājumus nerisināja…
E. B.: – Kas tad ir tā plaši apspriestā integrācija? Tā ir vistīrākā pārkrievošana maskētā veidā! Mums nevajag dot nevienu santīmu tam, lai krievi mācītos runāt latviski. Ja kaut kas viņiem šeit nepatīk, lai brauc prom!
V. K.: – Es gan piedāvāju rīkoties pozitīvāk. Katra negācija atpakaļ nāk ar negāciju. Ja tagad izdari kādam ko ļaunu, paies kāds brīdis, un tas ļaunums atgriezīsies atpakaļ pret tevi pašu. Ja tu esi pietiekami spēcīgs, jo īpaši, stiprs savā pārliecībā un dzimtenes piederībā, tad tu piespied citus sevi cienīt un cieni sevi arī pats.
Šī pati dzimtenes mīlestība būtu nepieciešama arī sveštautiešiem, jo tad viņi alktu atgriezties savā etniskajā dzimtenē. Nepieciešams arī krievvalodīgajiem radīt tādus apstākļus, lai viņi cienītu savu kultūru un tradīcijas, jo tad daļa no viņiem censtos atgriezties Krievijā. Arī pie tā saucamās pozitīvās propagandas jāpiestrādā, jo vai tad vietējie slāvi zina to, ka Krievijas austrumu apgabalus pārpludina ķīnieši un korejieši, ka krievi pavisam drīz Sibīrijā kļūs par minoritāti?
E. B.: – Ir jāveido organizēts spēks, kas aizstāv latviskumu. Tuvojoties kongresam, ir jārunā un jādomā par to, lai «TB»/LNNK vadībā ievēlētu normāli domājošus cilvēkus. Tas krahs, ko vēlēšanās piedzīvoja sociāldemokrāti, «Latvijas ceļš» un lielā mērā arī apvienība «TB»/LNNK, ir sekas tam, ka šo organizāciju vadība atteicās no nacionālpatriotiskās politikas.
V. K.: – Jā, jo nacionālo ideju visai veiksmīgi ekspluatēja Repše un Tautas partija, bet mūsu apvienība no malas izskatījās kā «siltu vietu» meklētāji, nevis cīnītāji par latviskumu, jo viss notika tikai vārdos. Mums ir 2000 biedru, bet, ja viņiem pajautātu, kāpēc viņš ir kļuvis par «TB»/LNNK biedru, tad katram būtu savs viedoklis. Zudusi ir kādreiz visai perfekti izstrādātā idejiskā bāze. Otra lieta – zudis vadības un ierindas biedru sadarbības gars. Tagad domā, lemj un rīkojas tikai neliela partijas biedru vadošo aprindu grupiņa, kaut gan būtu jābūt otrādi – vadībai būtu jāuzklausa un jāizpilda ierindas biedru ierosinājumi. Partijā jāveido tāds mehānisms, lai katrs tās ierindas biedrs varētu pilnībā izpausties, iesniegt priekšlikumus, kā sakārtot partiju un valsti. Tieši ierindas biedru interešu ignorēšana ir novedusi partiju tur, kur tā pašlaik atrodas. Ne partijas biedri, ne vēlētāji nav akli. Tie ļoti labi redz, ka partijā lēmumus pieņem vadošā elite un sponsori.
E. B.: – Jā, un vēlēšanu rezultāti parādīja, ka tā turpināties nevar. Cilvēki iemācījušies partijas vērtēt par visu to darbības laiku, nevis tikai pēc skaļiem saukļiem. Tagad «tēvzemiešiem» būs jāatgūst zaudētā uzticība un tas nebūs viegli. Partijas sakārtošanā būs jāiegulda ļoti liels darbs, taču es ceru, ka atradīsies cilvēki, kam partijas nākotne nav vienaldzīga. Taču kaut ko mainīt būs iespējams vienīgi tajā gadījumā, ja partijas darbā aktīvi iesaistīsies visi tās biedri.
V. K.: – Tieši tā. Tādēļ mans priekšlikums ir iesaistīt partijas pārvaldē nodaļas. Lai nodaļu deleģēti pārstāvji var piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, nevis tikai noraudzīties uz notiekošo no malas. Īpaši aktīvi ir jāstrādā laukos. Mūsu darbību gandrīz nemaz nemana tieši lauku rajonos, bet kur tad tie latvieši galvenokārt mājo? Pilsētās taču vairākumā ir sveštautieši! Partijas vadība par lauku problēmām neinteresējas, taču tieši lauku latviešu problēmām vajadzētu kļūt par «TB»/LNNK prioritāti, jo lauki ir latviskuma pamats. Ja latvietis spēs parādīt, ka viņš ir stiprs, lepns, ka viņš ir latvietis, nevis pasaules pilsonis, tad mums veidosies stipra un nacionāla valsts. Uzskatu, ja «TB»/LNNK darbā savu prātu un roku pieliks ikviens ierindas biedrs, tad varēsim to sakārtot un izveidot par spēcīgu partiju, kas spēs sekmīgi vadīt valsti.
Maksājusi «Komunikāciju aģentūra»
