Baušķeniece KLAUDIJA RIGERTE rīt, 14. decembrī, svinēs 65 gadu jubileju.
Baušķeniece KLAUDIJA RIGERTE rīt, 14. decembrī, svinēs 65 gadu jubileju.
«Man galvenais dzīvē ir rūpēties par saviem mīļajiem. Tie ir vīrs Ivars, dēla Guntara un meitas Ineses ģimene. Katru dienu domāju, kā viņiem veicas, un vēlu to vislabāko,» teic Klaudija. Viņa ir pieradusi pati par sevi gādāt un nevar iedomāties no citiem ko lūgt. «Tikai reizīti mūžā esmu no kaimiņienes uz vienu dienu aizlienējusi naudu. Sirdsapziņas pārmetumos visu nakti mocījos bez miega un izjutu, cik tas drausmīgs kauns, ja pats nespēj iztikt,» atceras jubilāre.
Viņa esot gluži traka uz visādām idejām. Lai nopelnītu naudu, Klaudija savulaik, kad vēl dzīvojusi Lielvārdē, esot audzējusi jūrascūciņas un vedusi uz Rīgu pārdot. Vēlāk pievērsusies nūtriju biznesam, taču drīz vien to nācies beigt, jo paaugstināti nodokļi. Viņa bijusi arī Tautas lietišķās mākslas studijas «Bauska» dalībniece, naktīs strādājusi, lai uzaustu iesākto darbu.
Klaudijas vīrs Ivars par pensionāriem sakot tā: «Ēd, ko gribi, dari, ko gribi, un guli, cik gribi! Ko tu vēl gribi?» Arī Klaudija varot darīt, ko vēloties. Brunavā viņiem ir māja un zemīte, vīrs dzīvo tur, lai kāds neizlaupa. «Audzējam dārzeņus. Dēls un vīrs tos ved uz tirgu pārdot. Kaimiņi brīnās, ka mans sakņu dārzs ir tīrāk izravēts nekā puķu dobes. Šogad audzējām 23 šķirņu kartupeļus. Ar tādu azartu iestādu un gaidu, kā nu katrs stāds izaugs un kādu ražu dos, ravējot visus gandrīz vai apmīļoju,» stāsta Klaudija.
Ivars vienmēr esot gatavs braukt uz izstādēm Rāmavā un pirkt kaut ko jaunu dārzam. Klaudijai bijušas 99 rožu šķirnes, bet ne simt, jo nav gribējies, lai citi viņu uzskata par traku. Ar uzziedinātām tulpēm senāk viņiem bijusi pilna garāža. Atmiņā palicis kuriozs ar Andri Šķēli. «Tas notika pirms daudziem gadiem, kad Andris Šķēle vēl nebija ministru prezidents. Ar draudzeni Regīnu Krūmiņu aizgājām uz tikšanos Tautas namā. Līdzi paņēmu piecas tulpes, ko domāju pasniegt. Taču runāšana ievilkās tik gara, ka puķes novīta, iežņacīju tās somā. Bet draudzenes man neļauj iet prom, mudinot, lai tak dodot puķes. Viņš drīz būšot ministru prezidents, un nedrīkstot laist garām izdevību tādam vīram spiest roku. Saņēmos un saņurcītās puķes izvilku, nopurināju un gāju pie viņa. Biju ļoti sakaunējusies, sniedzot viņam pavītušos ziedus, bet atzinos, ka gribēju tās viņam pasniegt kā tulpju audzētājam. Laipns bija, paņēma, bet gan jau kaut kur izmeta,» smejot atceras Klaudija.
Sarunas beigās jubilāre vēlējās, lai visi novērtējam šos laikus, kad Latvijā dzīvojam mierā. Tā vien jau esot laime.
