«…tad, kad Ziemassvētku vakars, sniegā snigdams, tuvojas, aizjoņo pa ceļu līko braucējs vieglās kamanās.» Tas ir senas Ziemassvētku balādes fragments, ko piepeši atcerējās Amarillis Virza-Liekna, dzejnieka Edvarta Virzas meita.
«…tad, kad Ziemassvētku vakars,
Sniegā snigdams, tuvojas,
Aizjoņo pa ceļu līko
Braucējs vieglās kamanās.»
Tas ir senas Ziemassvētku balādes fragments, ko piepeši atcerējās Amarillis Virza-Liekna, dzejnieka Edvarta Virzas meita.
Atsauc atmiņā bērnību
Viņa nolasīja pantu vairākkārt, sacīdama, ka vārdi ska- not kā mūzika. Sirmā kundze jau 12 gadu dzīvo Jelgavas rajona «Billītēs» – dzimtas namā, kur tapis viņas tēva skaistākais prozas darbs «Straumēni».
Pirms dažām dienām puķu podā uzziedējis tumšsārts amarillis. Dzejnieka meita to dēvē par Ziemassvētku brīnumu, kas «Billītēs» atkārtojoties ik gadu. Eksotiskā dienvidu puķe ir minēta sengrieķu mitoloģijā, bet pasaules kultūras pazinēji Edvarts Virza un viņa sieva dzejniece Elza Stērste šo vārdu devuši vienīgajai meitai.
Amarillis Virza-Liekna atsauc atmiņā savas bērnības Ziemassvētkus: «Tos vienmēr svētījām Rīgā, jo ziemā uz «Billītēm» neviens nebrauca. Mēs ar mammīti gatavojām spožas zvaigznes eglītes pušķošanai. Mūsmājās vienmēr bija egles ar biezām skujām – krāšņas un kuplas. Svētvakarā mammīte sēdās pie klavierēm, bet es dziedāju Ziemassvētku dziesmiņas un senas franču tautasdziesmas. To melodijas bija veidotas tikai no dažiem toņiem. Tagad saprotu, cik senas bijušas bērnībā izpildītās franču dziesmas.
Uz baznīcu mēs negājām, bet korāļus ģimenes lokā dziedājām gan. Tagad man būtu iespēja aizbraukt uz baznīcu, jo tuvējā Emburgā uzcelts jauns dievnams. Taču daudz mīļāka man ir vecā, pamestā Salgales baznīciņa Lielupes krastā. Tā saistās ar tālu, sen zudušu laikmetu un izjūtām, kas vēl tagad nav aizmirstas. Ieejot dievnamā, sajūtu apbrīnojamu mieru.»
Pauž simpātijas katoļticībai
Baznīcā iešanas biežums tomēr neraksturo cilvēka attieksmi pret reliģiju, uzskata Amaril- lis Virza-Liekna. Iespējams, ka distancētā attieksme pret baznīcu dzejniekam Edvartam Virzam radusies jau agrā bērnībā.
Amariļļa vecaistēvs esot bijis Iecavas luterāņu draudzes pērminderis. Katru rītu savā kuplajā 14 bērnu ģimenē viņš svinīgi noturējis dievvārdus. Šie rituāli mazo Edvartu esot «noveduši līdz ģībonim», dzimtas vēstures nianses skaidro sirmā kundze.
Tomēr viņa jau bērnībā apzinājusies, ka ģimenei dziļi simpatizējusi katoļticība: «Mans otrs vecaistēvs – Stērstu Andrejs – ļoti mīlēja Eiropas katoļu zemes un cienīja to kultūru. Turklāt ģimenes tuvs draugs bija režisors Eduards Smiļģis – ļoti «sirdīgs» katolis. Mammīte man ir teikusi: «Ja tavs vecaistēvs būtu dzīvojis ilgāk, viņš noteikti pievērstos katoļticībai.» Neviena baznīca Ziemassvētkos nav tik krāšņa un svinīga kā Rīgas Jēkaba katedrāle, uzskata Amarillis Virza-Liekna. Padomju laikā, iegriežoties katedrālē, viņa izjutusi svētsvinīgu mieru, kas kontrastējis ar nomācošo realitāti.
Dzejnieka dzimšanas diena
Trešajos Ziemassvētkos – 27. decembrī – ir dzimis Edvarts Virza. Nākamgad Latvijas sabiedrība pieminēs slaveno dzejnieku viņa 120. jubilejā. Rakstnieka meita stāsta, ka 2003. gadā tiks izdoti Edvarta Virzas kopotie raksti. Paredzēti vairāki tematiski sarīkojumi Jelgavas latviešu biedrības namā, Iecavas pagastā un Rīgā.
Šogad Ziemassvētkus Amarillis Virza-Liekna kopā ar dēlu Eduardu pavadīs «Billītēs». Pārējie ģimenes locekļi – meita Anna Žīgure, viņas vīrs Juka, mazmeita Diāna un mazmazbērni Aksels un Elīza – svētvakarā pulcēsies savā Jūrmalas mājā. Gada nogalē «Billīšu» saimnieki viņus parasti apciemo un dāvina eglīti no Emburgas mežiem.
