Aiz šī sliekšņa jūties pasargāts.
Aiz šī sliekšņa jūties pasargāts
Ar smaržām un siltu gaismu nāk Ziemassvētki. Var visu gadu ēst piparkūkas, taču Ziemassvētkos tās iesmaržojas citādāk. Var katru dienu paiet garām eglītei un to neievērot. Ziemassvētkos viss mainās. Atklājas egles skuju raksts, kas zaru galos veido sīkus krustiņus, un «atveras» tās spirgtais aromāts. Ziemassvētkos katram ir ļauts justies kā bērnam, jo dzīve bez brīnuma gaidām kļūtu nepanesama.
Gadu simtenis jau apritējis, kopš Brunavas pagasta nomalē, netālu no Latvijas un Lietuvas robežas, vecu liepu ieskauts, stāv Budbergas Svētā Pāvila luterāņu dievnams.
Tā ir vecākā no trim baznīcām, uz kurām ticīgie brunavieši un budberģieši devušies klausīties dievvārdus visos laikos. Arī tad, kad Dievu atzīt bija aizliegts. Tomēr daudzām saimēm tā bija svēta tradīcija – lielākajos svētkos doties uz dievnamu lūgties un pateikties Dievam.
Nekad ar zāli nav aizaudzis celiņš, kas ved uz Sv. Pāvila svētnīcu, no sarkaniem ķieģeļiem būvētu celtni. 1865. un 1866. gads ir šīs ēkas tapšanas laiks.
Velta ziedojumus
Gādīgas rokas sargājušas celtni, remontējušas to, lai saglabātu, par spīti vecumam. Vietējie iedzīvotāji, luterāņu draudzei piederīgie, arī svešatnes tautieši un labvēļi no citām Latvijas pilsētām Sv. Pāvila baznīcai ir veltījuši ziedojumus, domājuši, lai tā turas skaista un aicinoša.
Dēvē par Pāvulīti
Pāvulītē, kā dievnamu mīļi dēvē budberģieši, īpaša gaisotne ir Ziemassvētku dievkalpojumiem. Jau vairāk nekā desmit gadu tos vada prāvests Romāns Skuja, kurš dzimis Brunavas pagastā. Dzīves un darba gaitas jau ilgus gadus viņu saista ar Rīgu. Taču pirmajos Ziemassvētkos R. Skuja vienmēr atbrauc uz Budbergu, arī tādās reizēs, kad puteņo un nav skaidrs, kā aizkļūt līdz baznīcai. Šķiet, tāda ir arī paša Kunga griba.
…Tāpat kā citus gadus, krāsnis būs iekurinātas jau agrā rīta stundā, taču ziemas vēso dvašu ir grūti kliedēt. Ļaudis nāks, biezajos ziemas mēteļos ģērbušies, siltās šalles apmetuši un dubultos dūraiņus uzvilkuši. Veco koka krēslu rindas aizpildīs sirmgalvji, jaunas sievas un vīri, bērni. Lielajos svečturos plīvos siltas liesmiņas, un egles zaļajās skujās mirdzēs svecītes. Grenctāles koris, kā parasti, no ērģeļu telpas skandēs tik vecās un mīļās Ziemassvētku dziesmas.
Lēni kancelē kāps Romāns Skuja. Spēcīgā un siltā balsī viņš teiks mierinošus vārdus. Jau vairākus gadus esmu tajos klausījusies un atkal atskārtusi Ziemassvētku patieso vērtību. Jēzus dzimšanas brīnums ir tas, kas ikdienišķo pārvērš garīgā apjautā. Droši vien katrā šī atklāsme iestaro un iemājo citādāk, bet manī stiprinās piederība pasaulīgajam un arī pārpasaulīga- jam.
Spēku meklē debesīs
Cilvēks, meklēdams sevī spēku, skatienu un domas vērš augšup – uz debesīm. Viņš meklē nepasakāmo, sevī glabājamo, ko sniedz arī Ziemassvētku vēsts, kas, gadiem atkārtodamās, nāk ar jaunu atklāsmi ikvienā, kurš to uzklausa un patiešām vēlas sadzirdēt.
Nevienam netiks atteikts, ja viņš lūgsies no visas savas sirds, no visa sava spēka, no visa sava prāta. Galu galā – šis taču ir brīnumu laiks, kad iespējams viss…
MĀRĪTE OZOLIŅA, dzimusi Budbergā
