Gadu mijā pašvaldības tradicionāli rīko atpūtas vakarus saviem pensionāriem. Arī Viesturu pagasta padome aicināja kopā vecos ļaudis.
Gadu mijā pašvaldības tradicionāli rīko atpūtas vakarus saviem pensionāriem. Arī Viesturu pagasta padome aicināja kopā vecos ļaudis.
«Esam labiekārtojuši Bērsteles kultūras namu. Iegādāti aizkari, nopirkts 200 krēslu, desmit jaunu galdu. Skatuvi izgaismo moderni prožektori, sarūpēti mikrofoni. Tādā sapostā kultūras namā ir prieks aicināt pensionārus uz atpūtas pēcpusdienu,» vēsta Viesturu pagasta padomes priekšsēdētāja Aija Udalova. Nelielajā koncertā sanākušie varēja skatīt dejas, klausīties dziesmas, ko izpildīja pagasta amatierkopu dalībnieki. Pēc priekšnesumiem vecie ļaudis labprāt aprunājās gan par senajiem laikiem, gan nākotni.
«Es tagad īpaši nesūdzos. Agrāk, Staļina laikos, tad gan grūti klājās, viegls nebija darbs celtniecībā, arī fermā. Toties tagad malku sagādāju, bērni palīdz, mītu savā dzīvoklī, ar pensiju var iztikt,» «Bauskas Dzīvei» saka 71 gadu vecā bērsteliete Anna Goļeva.
Pie blakusgaldiņa sarunas ievirzās par lielo politiku, tostarp arī par nākotni Eiropas Savienībā. «Ja nebūtu savas saimniecības, tad viss. Ar 55 latu pensiju, kad samaksā par elektrību, telefonu, mēneša iztikai nepietiek,» secina Gunārs Šulcs.
Savukārt Dzidra Bartinska uzskata, ka arī gotiņu un cūciņu ne visiem vecajiem ļaudīm pietiek spēka apkopt. Bez bērnu palīdzības neiztikt. Pēc vēlēšanām cerējusi uz «Jauno laiku». Jau pāris mēnešu pagājis, bet tos jaunos laikus nekādi neredzot. «Ceru vēl uz Repši, jo nekas cits jau neatliek,» rezumē Dz. Bartinska.
Alvīne Tiltiņa rēķina, ja 100 latu jaunā valdība iedotu pensijā, tad vecajiem ļaudīm dzīvot nebūtu ne vainas. Viņa ar vīru Ilmāru domājot, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, sākumā Latvijai gan klāšoties grūti, bet vēlāk dzīvei jābūt labākai. «Galvenais, lai te ārzemnieku daudz nesarodas un nenopērk visu mūsu zemi,» spriež Ilmārs Tiltiņš. G. Šulcs par ES gan noskaņots krietni pesimistiskāk. Viņaprāt, zemniecībai tad būšot beigas. Tomēr svētku reizē drūmas lietas nemaz negriboties domāt. «Jauki, ka mūs, vecos, šodien uzaicināja. Tik vien jau satiekamies kā pensionāru vakarā un kapu svētkos,» saka G. Šulcs.
Atmiņās par pagātni un bijīgi cerīgās nākotnes domās atpūtas stundas vadīja Viesturu vecie ļaudis. Liela runāšana un sēdēšana gan nesanāca. Līdzko atskanēja pirmās mūzikas taktis, vīri slējās kājās, iztaisnoja plecus un lūdza savas sirmās «meitenes» uz deju. Viņiem visiem bija skaista jaunība, un vecumdienām arī ir savs cerību stariņš.
