Pasaule balstās nevis uz trim vaļiem, bet uz laiskajiem un muļķiem. Tie taču ir vislabākie klienti pakalpojumu sniedzējiem.
Pasaule balstās nevis uz trim vaļiem, bet uz laiskajiem un muļķiem. Tie taču ir vislabākie klienti pakalpojumu sniedzējiem.
Būs pagājis gads, kopš savā dzīvoklī uzstādīju siltā ūdens skaitītājus. Nu par silto ūdeni maksāju labi ja trešo daļu no summas, kas tika prasīta iepriekš. Skaitītāju žiperīgums man licis nomainīt arī veco, pilošo krānu pret jaunu un ekonomisku. Ieguvums ir tik jūtams, ka patiesībā pati nesaprotu, kāpēc joprojām neesmu sameklējusi meistarus, lai tādas pašas ciparnīcas iestiprina arī aukstā ūdens caurulēs.
Par to, cik tas ir izdevīgi, vēlreiz pārliecinājos, gatavojot publikāciju par bērnunamu «Annele». Uzstādot ūdensskaitītājus iestādē, izrādījies, ka gada maksājums turpmāk būs piecas (!) reizes mazāks nekā līdz šim. Taču neslēpšu, ka šī publikācija radījusi satraukumu uzņēmumos, kuri sniedz šādus pakalpojumus. Jutos tā, it kā būtu publicējusi kaut ko no slepenu vienošanos protokoliem. Pakalpojumu sniedzēji bankrotētu, ja visi vienā dienā uzstādītu skaitītājus un maksātu tikai par to, ko tērējuši. Jo vairāk laisko un to, kuri rēķināt neprot, jo labāk.
Arī es uzņēmumam «Ūdenssaimniecība» joprojām maksāju pēc normatīviem – par to ūdeni, ko neesmu nedz izdzērusi, nedz iztecinājusi. Iespējams, ka no manas puses tā ir labdarība, tāpēc no šī uzņēmuma varētu gaidīt gadu mijas apsveikumu ar zelta maliņu, kā jau izdevīgam klientam.
Pirms Ziemsvētkiem veikalos bija lieliskas elektriskās kannas ūdens vārīšanai par vēl lieliskākām cenām. Nocilāju un noliku, jo man ir jātērē gāze. Turklāt tas jādara no visa spara, lai nosvilinātu to kurināmā daudzumu, ko «Latvijas gāzes» gudrinieki, ieviešot izlīdzināto maksājumu, man pērn paredzējuši ik mēnesi. Katru dienu vajadzētu vārīt galertu vai sautēt kāpostus, gādāt, lai katliņš uz uguns ir vismaz trīs stundas. Bet ko es? Uzvāru tējkannu rītā, vakarā un ieleju karsto ūdeni termosā. Lai priecājas privatizētā «Latvijas gāze» par šādiem «durakiem» un izraksta sev jaunas prēmijas! Taču kur ir mans apsveikums ar zelta maliņu?
Iedomājieties, ja veikalā, pērkot ikdienas preces, pie kases pieskaitītu (nu neko lielu!), teiksim, ananasu kompota mazo burciņu vai paciņu sviesta! Tas būtu līdzīgi kā Ziemsvētku akciju laikā, kad, iegādājoties lietas sev, tiekam aicināti kaut ko ziedot trūcīgo ļaužu apdāvināšanai. Neticu gan, ka «Latvijas gāze» ir trūkumcietēju sarakstos. Pieļauju, ka šādi tiek muļķoti diezgan daudzi cilvēki, kuri maksā skaidru naudu par to, ko nav ne pirkuši, ne tērējuši. No «Latvijas gāzes» vēstulīte gada nogalē tiešām pienāca, tiesa – bez zelta maliņas, bet ar prasību norādīt skaitītāja reālo ainu. Par to, kādas būs sekas, «Bauskas Dzīve» lasītājus informēs.
