Atkal pagājis gads, un visi steidz izdarīt secinājumus. Kā parasti, noticis daudz jauna. Pilsētā turpinās labiekārtošana.
Atkal pagājis gads, un visi steidz izdarīt secinājumus. Kā parasti, noticis daudz jauna. Pilsētā turpinās labiekārtošana. Uz pagājušā gada aktuālāko jautājumu par Eiropas Savienības plusiem un mīnusiem atbildot, Bausku var izmantot kā uzskates līdzekli.
Pilsētas vizuālā tēla uzlabošanos veicinājusi maģistrāle, kas vijas cauri Bauskai. Šis ceļš, līdzīgi kā mūsu senčiem upes, kļuvis par svarīgu «dzīvības artēriju», kas savu enerģiju izplata arī tuvākajā apkārtnē. Stāvot tā malā, ejot pa līdzenajiem trotuāriem, ienākot modernos veikalos brauktuves malā, jūtamies piederīgi mūsdienu civilizācijai, iekļāvušies kopējā apritē. Vērojot pa ceļu aizbraucam mašīnas un autobusus ar svešiem uzrakstiem vai tālu pilsētu nosaukumiem, šķiet – sejā pūš «tālu ceļu vējš».
Taču šīm brīnišķīgajām pārvērtībām ir arī negatīvā puse. Ir, protams, skaisti, ka pilsētas centrs kļuvis modernāks, bet žēl, ka tas notiek par svešu naudu un ar svešādiem akcentiem. Žēl, ka pilsētas centru grezno nevis kāds skaists jauniešu klubiņš, bet gan svešzemju supermārkets. Taču skaidrs – «kurš maksā, tas pasūta mūziku». Žēl, ka labiekārtošana tiek panākta nevis apzaļumojot pilsētu, bet gan noasfaltējot to. Protams, ka noteicošais vārds atkal ir pasūtītājam.
Izskatās, ka arī turpmāk mums lemts samierināties ar to, ka, baudot «Eiropas labumus», būsim spiesti «pievērt acis uz sliktumiem». Skumji, ka, dzenoties pēc nosacītas labklājības, mēs tik viegli atsakāmies no tā labā, kas mums pieder. Nāk prātā kāda I. Ziedoņa epifānija, kurā tiek stāstīts par «Lielo akmeņu staigāšanas dienu», kad katram akmenim šķita – jebkurā citā vietā viņam būs labāk nekā tur, kur viņš nolikts no laika gala. «Skaistie ežmalu un birztalu akmeņi liek frizētavā krāsot savas sūnas un iznāk no frizētavas nofrizēti un vienādi. Vīgriežu smaržās, zem liepām un apiņiem augošie akmeņi iznāk no frizētavas un smaržo pēc «Šipra». – Tev nekur nav jāiet, tu labais un siltais. Nekur citur tu nebūsi varenāks, – es saku savējam. – Redzi, drīz te visapkārt ziedēs rudzi. Tos te sēj kopš mūžības. – Bet viņš neskatās rudzu vārpās, bet tikai sliedēs, kas paliek, akmeņiem aizejot.»
Novēlu, lai jaunajā gadā mēs nekļūtu par tādiem neapdomīgiem akmeņiem.
KĻAVIŅA
