Ne jau visi kungi spēj apvienot sava vaļasprieka divas puses – medīt un arī saudzēt dzīvniekus, kā tas izdodas codietim Kasparam Greiselim.
Ne jau visi kungi spēj apvienot sava vaļasprieka divas puses – medīt un arī saudzēt dzīvniekus, kā tas izdodas codietim Kasparam Greiselim.
Viņš ar smaidu teica: «Katru rītu redzu savas kazas ganāmies.» Tā tiek dēvētas stirnas, kas atrod barību cukurbiešu kaudžu vietās.
Zaķumāte sagādā pārsteigumu
Kasparam automašīnā vienmēr ir līdzi tālskatis, ja nav jāsteidzas, var palūkoties, cik daudz meža iemītnieku sapulcējušies. Viņaprāt, lielajā grāvī dzīvnieki atraduši labu ziemošanas vietu. Rādot netālo bērzu audzi, kur zvēriem tiek izlikta barība, «Greizsilu» saimnieks vēstīja: «Šeit stirnas apbērnojas. Esmu redzējis, kā mamma dzen projām lapsu, kas tīko pēc mazuļiem. Šoziem mūsmāju tuvumā uzturas divi zaķi un lapsa. Pavasaros un rudeņos saklausu putnu balsis, jo viņu pārvietošanās ceļš ir nemainīgs, kopš dzīvoju šajā vietā.»
Kamēr sētai nebijis apkārt žoga, zaķi esot pagalmā gandrīz vai skriešanos rīkojuši. Reiz Lieldienās garaušu mamma sagādājusi īstu pārsteigumu, mazos laižot pasaulē malkas šķūnī. Ieklausoties Kasparā, var atskārst, ka viņš jūtīgi uztver un saprot dabas likumsakarības, ka viņam ir svarīga atrašanās mežā un, nav ko slēpt, – arī medību process.
Laimei jābūt arī medībās
Sieva Zanda jau zina, ka medību sezonā vīrs sestdienās un svētdienās būs projām no mājām. Bet tas nav nekas neparasts, jo viņas ģimenē ir vairāki mežu darbinieki un labi saprotamas visas medību būšanas. «Ar mana tēva starpniecību Kaspars iegādājās pirmo ieroci. Viņš brauc uz medībām Cēsu rajonā, no kurienes esmu pārcēlusies uz Bausku,» tā Zanda. Kaspars bilst: «Vidzemes pusē medības var sākt agrāk, jo nav jāgaida, kad kokiem nobirs lapas. Skujeņu mežos ir citādākas izjūtas nekā lapu koku audzēs. Tā nu sanāk, ka esmu piesaistīts trim mednieku klubiem. Lielākais ir codiešu «Bebri», tad «Bauskas zemgaļi» un cēsinieki. Kalendārā man ir iezīmētas visas medību dienas, un šajā sezonā pat bargā sala dēļ nepaliku mājās.»
Kaspars atcerējās, ka vispirms gājis līdzi tēvam uz medībām, tā arī pamazām iepazinis procesu. Gadus sešus viņš ir aktīvo mednieku skaitā, turklāt veiksmīgo. «Medībās arī jābūt laimei. Šajā sezonā nošauti divi rukši, seši buki,» rezumē Kaspars. Viņš ievērojis, ka jauno mednieku tikpat kā nav. Šī brīvbrīžu nodarbe parasti tiek mantota no paaudzes paaudzē. Ko var zināt, kā būs, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, kur medības ir ekskluzīvs pasākums un izmaksas, ai, kādas! – codietis bilda apcerīgi.
Īpaši eksponāti
Jaunajam Greiselim patīk runāt par vaļasprieku, un viņš i nedomā noklusēt, ka mednieku stāstos 30 procentu ir patiesības, jo ikviens nākamais vēstītājs kaut ko papildina. Viņam par katru trofeju arī īpašs vēstījums, jo Kaspars saglabā to, kas nozīmīgs mednieka gaitās vai interesanti iegūts.
«Greizsili» ir tās retās mājas, kur, izmantojot taksodermijas speciālistu pakalpojumus, var redzēt meža iemītnieku izbāžņus. Kolekcijā pirmā bijusi šnepe, to gaidīšana ievada katru jaunu medību sezonu. Rubeņu gailis redzams dejas pozā, kad tas parāda krāšņumu un apņēmību iekarot simpātijas. Buka galviņa atgādina par pirmajām «Bauskas zemgaļu» medībām, kas bijušas sekmīgas. Ļoti neparasts ir vecā vilka «atdzīvinājums». Kaspars uzskata, ka pelēcis pārcietis skaudras sāpes, jo, iespējams, viņa priekškāja reiz nokļuvusi slazdā. Dzīvnieks pratis no tā atbrīvoties, bet kļuvis klibs.
Mednieka veiksmju sarakstā ir bebrs. Tā ādiņu paredzēts izmantot vestes šūšanai, jo kas gan spēj labāk pasargāt no mitruma kā šī dzīvnieka kažociņš.
