Ziemas skaistākā mūzika ir sniega gurkstēšana zem zābakiem. Šo burvīgo dabas melodiju šoziem baudīju vairākas nedēļas, rītos ejot uz darbu un vakaros atgriežoties.
Ziemas skaistākā mūzika ir sniega gurkstēšana zem zābakiem. Šo burvīgo dabas melodiju šoziem baudīju vairākas nedēļas, rītos ejot uz darbu un vakaros atgriežoties. Dažreiz to papildināja lauska cirvja neredzamie piesitieni. Agro rītu dzestrais burvīgums pildīja ar enerģiju visai garajai darba dienai, bet tumšo vakaru aukstā dvesma mudināja steigties, ātrāk nokļūt istabā un pavērst plaukstas pret krāsns mutes siltajām liesmu mēlītēm. Iespējams, daudziem tā šķiet naiva romantika.
Taču kāds draugs, nepilnu gadu pavadījis Dienvidamerikas tropos, to nosauca par 365 dienas gaidītu brīnumu. Viņš apzināti bija izkārtojis visus darbus un izbrīvējis vienu ziemas mēnesi, lai īstā spelgoņā būtu šeit, Latvijā.
Šķiet, ziemas dabiskais ritējums atkal ir «uzkāries» kā dators, inficējies ar kādu no svešām zemēm ievazātu vīrusu. Prātā nāk gaudas, pat lāsti, ko ne reizi vien nācies dzirdēt par «šito trako un nenormāli auksto ziemu». Dažbrīd liekas, ka par ziemu gaužas visi, kam vien nav slinkums. Ak, nē! Pareizi būtu jāsaka – tie, kam ir slinkums. Šoferi sūdzas, ka ceļi aizputināti, slideni un pabraukt nevar. Pukojas tie, kuriem vējš no istabas izpūtis siltumu un, uz darbu nākot, salst rokas un kājas. Un daudzi vaino dabas stihiju ziemu, kas, ak, tavu brīnumu, katru gadu atkal no jauna mūs piemeklē.
Šo runu kulmināciju, manuprāt, sasniedza kādas lasītājas zvans redakcijai. Viņa pauda sašutumu, ka «ziema tā saldējot, krāsns jākurot pat trīs reizes dienā, bet malkas placī piemērota kurināmā neesot». «Mīļais cilvēk,» šajā brīdī gribējās kundzi apklusināt, «kur jūs dzīvojat, par ko domājat?» Janvāra vidū malku neviens negādā! Latviešu dzīves gudrības māca ko citu. Ja reiz auto sagādāts un ar to nolemts ziemā braukt, tas attiecīgi jāaprīko. Arī siltus dūraiņus, kamzoļus, zeķes un šalles katram ir iespējams sagādāt. Bezgala garas stundas pavadot televīzijas seriālu pasaulē, tos var noadīt. Gada siltajos mēnešos atlicinot pa latiņam, arī logus, durvis un ārsienas var nosiltināt. Smilts un grants, izdedži, ar ko ceļus nokaisīt, Latvijā taču atradīsies. Beidzot pašvaldībām jāiemācās savā budžetā arī ziemu ieplānot.
Nav jāvaino ziema, ja salst kājas, auto neripo vai sniegs zēģelē aizkaru burās. Tas ir likumsakarīgs gadalaiks. Ziemai veltītas dusmas un gaudas meklē piepildījumu, lai janvāra vidū ielas un ceļus pārvērstu slapjdraņķī, balto ainavu ietērptu pelēkā dubļu vienmuļībā. Nepulgosim un nebaidīsim to dabas brīnumu, kas mums dots! Pavasara un silto dienvidu vēju atnākšanu tas neveicinās. Lai nav mums kā savulaik dienvidu zemē Tobāgo nonākušiem latviešiem jālūdzas:
Dieviņ, dod jel
Kādu sērsnu, kur sagriezt man rokas,
Tā, lai asinis nopil uz sniega,
Tā, lai asara sasalst uz vaiga,
Tā, lai ieraugu pats savu elpu,
Tā, lai jūtu – patiesi es dzīvs.
(M. Zālīte)
