Mūsdienu un importētai ekonomikai lojāli piederošam cilvēkam ir dažkārt izveidojies priekšstats par varbūtējo lietderību nākotnei spertiem pirmiem soļiem uz jaunu un it kā drošu, stabilu nākotni Eiropas Savienībā, NATO.
Mūsdienu un importētai ekonomikai lojāli piederošam cilvēkam ir dažkārt izveidojies priekšstats par varbūtējo lietderību nākotnei spertiem pirmiem soļiem uz jaunu un it kā drošu, stabilu nākotni Eiropas Savienībā, NATO. Ja mēs paši sevi nemaldinātu un neiedalītu kaut kādās grupās, nešķirotu sabiedrības slāņos, mainītos arī uzskats par tādas Vakareiropas ienešanu savā dzīvē kā jebkuru nepieciešamu virtuves galda piederumu.
Augstākā sabiedrība ir pieņēmusi par simtprocentīgi nepieciešamu daļu savā ikdienā to, ka visas Baltijas valstis iekļaujas ES un NATO. Ko mēs paši saprotam no tā visa? Maz, jo zināšanas ir iegūtas no masu saziņas līdzekļiem, tikai garām skrejot, un tad arī nepilnīgi, pa ausu galam.
Strādājošajiem, vienkāršajiem ļaudīm neatliek laika iedziļināties. Padomju kultūra ir vēl arvien krietni iestigusi cilvēku paražās, tālab tikai skatāmies maciņos un nedaudz izplānojam rīta jundas gaitu. Savukārt es, šķipelnieks, galvu nepacēlis rokos kā padotais uz norādīto vietu arvien dziļāk un dziļāk nabadzības bedrē. Vai tad divu vai triju latu dieniniekam par ES kaut kas interesē? Nē! Jo arī viņš nezina, ko no tā var gūt sev. Bet pašlaik, saņemot dažus latus, man jāteic, ka daudziem tā ir «pilna laime», un ja vēl «zacīte» kabatā…
Citu slāņu sabiedrība, kam nepietiek tikai ar šo «pilno laimi» un «zacīti», vēl nav atmetusi domu, ka var kaut kam ticēt un cerēt. Ja reiz mēs ticējām un cerējām, vēlāk arī ieguvām brīvu un neatkarīgu valsti, tad šoreiz valstij ir daudz vairāk par pašreizējo daudzināšanu jānāk pretī tās cēlājiem. Es vēl ceru, ka nenotiks atgriezenisks process.
Iededziet svārstīgajiem to pašu dzirksti, ko deviņdesmito gadu sākumā! Šodien daudzi cer uz premjeru Einaru Repši, kaut arī vieglprātīgākie jau sāk mest ar roku. Cienījamie valsts vilcēji, jūsu iejūgā no jūsu skrējiena birst aumaļām pašu vedums! Pie finiša varat palikt vieni. Ir darbs – ir auzas, nav darba – nav arī auzu. Tikai šis aforisms skan nedaudz citādāk: ir darbs, bet NAV auzu. Žēl.
J. PETRAITIS Iecavā
