Ainai Balodei no Stelpes pagasta «Rempiem» 2. aprīlī būs 89 gadi. Viņa teic, ka brīnišķīgs mūžs nodzīvots.
Ainai Balodei no Stelpes pagasta «Rempiem» 2. aprīlī būs 89 gadi. Viņa teic, ka brīnišķīgs mūžs nodzīvots. Pirmie divdesmit pieci gadi aizritējuši kopā ar māmiņu Šarloti. «Vai tāda mamma vēl ir pasaulē, kāda bija man?» ar asarām acīs jautā Aina. «Viņa man bija viss – draugs, mamma. Arī mans vīrs bija ļoti jauks. Sešdesmit gadu kopā nodzīvojām. Tie aizritēja kā viena diena, es būtu ar mieru vēl kādus sešdesmit nodzīvot,» tā Aina Balode.
Uz «Rempiem», Ainas Balodes tēva Andreja mājām, braucam kopā ar Stelpes pagasta bibliotēkas vadītāju Janu Avotu. Viņa ved «Rempu» saimniecei grāmatas. Aina Balode iesāk sarunu, un tā ik pa laikam atgriežas pie literatūras.
– Aspazijai ir brīnišķīga dzeja, un viņa pati bija brīnišķīgs cilvēks. Mana bibliotēka aizgājusi kara laikos. Osvalds Porietis, kurš dzīvo Stelpes pagasta «Pudiņos», teic, ka nu jau mums nav vērts to veidot no jauna… Viņš mani apgādā ar āboliem.
Ko jūs domājat par nāvi? Esat pieredzējusi mammītes, vīra, divu meitu aiziešanu?
– Mums nav jādomā par nāvi, viss ir ieprogrammēts, jādomā tikai labas domas, jāpasa- kās par to, kas mums dots. Es esmu mierā, jo man bijis brīnišķīgs mūžs, tetem – vīram Mārtiņam – vienmēr esmu bijusi vajadzīga, pie lopiņiem esmu strādājusi. Katru vakaru, kat- ru rītu un minūti pasakos Dievam. Skolas laikā man pēc rokas izzīlēja, kāda būs dzīve, un tas piepildījās. Vīrs bija dievticīgs, tāpat kā es.
Pārdzīvojumus nekad neaizmirsīšu. Mana mamma teica, ka mums jāmīl visi, kā Kristus mīlējis. Visu pasauli, labo un slikto. Tāpat kā kaķītis Kārļa Skalbes «Kaķīša dzirnavās» teica, ka katrs dabūs pēc nopelniem, mēs neesam soģi, un nav mums par to ko domāt. Jālūdz tikai, lai Dievs mums palīdz izbēgt no visiem ļaunumiem. Daudzi man vēlējuši ļaunu, viņi visi jau ir aizgājuši.
Dzīvojat viena, meita Elga mājas otrā galā. Jums palīdz kaimiņš Mihails Ščerbaņičs, uzpurina, kā teicāt, pastniece Skaidrīte Rihtere, feldšere Svetlana Vaģele. Atnāk ciemos Guna Rūga un citi. Tomēr – vai nav vientuļi?
– Es dzīvoju atmiņās, vēl varu palasīt, klausos radio. Mazdēls Mārtiņš agrāk bieži atbrauca. Atceros, viņš teica: «Mēs, vecomamm, dzīvosim divi vien, tev būs gotiņa, man zirdziņš, mums neviena nevajag.» Vectēvs iebilda: «Bišķi lēnāk, Mārtiņ, bišķi lēnāk! Viens jau nu nevar.» Tagad mazdēls neatmin nemaz mani. Mazmeitiņa Ilze apprecējusies. Skaistas kāzas bijušas, Māras baznīcā laulājušies. Man neiznāca kāzās vieta. Nu ko tur lai dara?
Kad jūs pati apprecējāties?
– Man bija 25 gadi. Ar vīru Mārtiņu, kura dzimtā puse bija Nīzere Stelpē, mani iepazīstināja viņa brālis. Es zinu vienu meiteni, kas tev derētu, viņš bija teicis Mārtiņam. Viņš mūs sapazīstināja. Mārtiņš strādāja par skolotāju Īslīcē, tad Beķeru skolā Stelpē, vēlāk Stelpes pamatskolā bija direktors. Mēs skrējām slidas ar viņu. Meipai Dodžai ir darbs «Sudraba slidas», tur aprakstīts, kā jaunieši tikušies zem kadiķkrūma, gluži kā mēs ar Mārtiņu. Mēs tik jauki ar viņu mēdzām notriekties jeb runāties. Viņš man pavasaros pirmo ziediņu vienmēr atnesa. Mūzika bija abiem sirdslieta.
Es domāju, ka nekad neapprecēšos. Tēvs nomira pirms manas dzimšanas. Es nevarēju priekšā stellēties, kā ir, kad tēvs mājās. Domāju, ja es apprecēšos, man vajadzēs gulēt citā istabā. Kā es tā mammu pametīšu? Mums gultas atradās kopā. Tik sirsnīgas attiecības mums bija ar mammu.
Es, tāpat kā mamma, esmu izdzīvojusi visas kategorijas. Biju jauna meita, veca meita, trešo gadu jau esmu atraitne. Mana mamma bijusi ļoti skaista sieviete, apprecējusies 33 gadu vecumā. Nav varējusi atkauties no pielūdzējiem. Es arī. Pirms precībām ik pa laikam man kāds pajautāja: «Kad tad precēsieties? Vai tad neesat vēl pārdomājusi, kur vēl ir tāda meitene kā jūs?» Es attraucu, vai maz pasaulē meiteņu? Nē, tādas kā es neesot.
Bijāt Baloža – skolotāja un skolas direktora – kundze. Vai ar to jums pietika?
– Mācījos Beķeru skolā Stelpē, tad Vecumniekos, Bārbelē, ģimnāzijā Jelgavā, kur apguvu vācu un latīņu valodu. Domāju par mājturības semināru Kaucmindē. Visas, kas to beidza, bija lielas sievas. Es nepaguvu. Mamma nomira, un māja ar 55 hektāriem zemes un divdesmit govīm, zirgi palika man vienai. Turklāt apprecējos.
Vai jūs esat lasījusi Džeka Londona «Lielās mājas mazo saimnieci»? Man nāk prātā Paola. Viņai arī bija jākļūst par saimnieci. Man ir Dieva dota mīlestība pret laukiem. Es atminu, kā mamma sauca: «Aina, Aina, kur tu esi?» Es aiz kūts lasīju grāmatu… Man tā gribējās palasīties! Tagad man jau nav vairs tās acis. Ko tad jūs gribat, man jau astoņdesmit astoņi gadi.
