«Esmu mazliet paceļojis – jāatgriežas mājās». Reemigrācija: Tikai Latvijā Ingus Ostrovska dzīve sakārtojusies; viņš aicina tautiešus būt patriotiskākiem

Novadnieks, bijušais codietis Ingus Ostrovskis smej: «Jaunāks nekļūstu, ir laiks nobāzēties.» Viņš aptuveni 14 gadus pavadījis ārpus Latvijas, vienmēr gan paturot prātā domu par atgriešanos. Tā sanācis, ka to pasteidzināja karš Ukrainā. Kaut arī viņš joprojām daudz laika pavada ceļā, nogādājot palīdzību kara plosītajai valstij, Ingus atzīst, ka atgriešanās mājās viņa dzīvi ir sakārtojusi.

Biļete vienā virzienā
Ingus atminas, ka pirmais garākais brauciens uz ārzemēm bijis kaut kad 2007. gadā, kad pašam bija vien 18 gadu. Toreiz viņš vēl mācījās «rozentāļos» (Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolā – aut. piez.) un devās līdzi draugam uz Lielbritāniju, kur strādāja «Range Rover» automašīnu rūpnīcā. Īpašas profesionālās iemaņas darbā nav bijušas nepieciešamas, toties par paveikto diezgan labi maksāja. Satraukuma par to, kā sekmēsies svešā valstī, Ingum nebija – viņš jau skolas laikā bija daudz ceļojis kopā ar vecākiem un arī ar skolasbiedriem pabijis Zviedrijā, Itālijā un citās Eiropas valstīs. Turklāt tajā laikā Lielbritānijā bija daudz tautiešu, arī Ingus draugi, kam vajadzības gadījumā prasīt padomu.
Atgriezies Latvijā, Ingus turpināja mācības, «rozentāļus» nomainot pret citu vidusskolu. Paralēli viņš aizrāvās ar grafisko dizainu. «Man tajā laikā vairāk patika pelnīt naudu nekā mācīties,» joko Ingus. Vidusskolas pabeigšana sakrita ar izaicinošo «pēctrekno» gadu krīzi, kad, Ingus vārdiem, Latvijā izdzīvot varēja, bet nopelnīt gan bija grūti. Tas pamudināja jau atkal domāt par darbu ārzemēs. 2009., 2010. gadā tika pieņemts lēmums un nopirkta biļete vienā virzienā uz Lielbritāniju. Ingus neslēpj, arī Anglijā tolaik bija grūti atrast darbu. Sākums nemaz neesot bijis viegls. Viņš pārcēlās uz Londonu, kur, par laimi, viss «saslēdzās» tā, ka tika atrasti pat divi darbi vienlaikus.

Palīdzēja vidusskolas sezondarba pieredze
Londonā dzīve vienmēr bijusi dārga, «ieskrieties» ir grūti, tāpēc Ingus sākumā darīja dažādus pašus vienkāršākos darbus. Strādāja bāros, tīrīja telpas, kādu laiku darbojās arī uzņēmumā, kurš veic uzkopšanas darbus pēc nelaimes gadījumiem, piemēram, ugunsgrēkiem. Taču pat tie ļāva nopelnīt vairāk, nekā tobrīd bija iespējams dzimtenē.
Sākotnēji darba vietas – sliktākas un labākas – iegūtas caur darbā iekārtošanas aģentūru. Jo vairāk piesakies, jo labāk sevi parādi, jo lielākas ir iespējas kādā brīdī no uzņēmumiem saņemt piedāvājumu pilnas slodzes pastāvīgam darbam. «Es no darba nekad neesmu baidījies, varu darīt daudz ko. Diezgan pacīnījos pa gadījumdarbiem, līdz man paveicās iegūt stabilu darba vietu,» atzīst Ingus.
Vēl mācoties 12. klasē, Ingus vasaras sezonu nostrādāja kādā Rīgas viesnīcā. Izrādījās, ka šis it kā necilais ieraksts darba pieredzē ļāva vēlāk Anglijā tikt pie kārotā pastāvīgā darba ar izaugsmes perspektīvu. Ingus bija nosūtījis pieteikumu lielākajai no «Hilton» tīkla viesnīcām. Neskatoties uz to, ka darba interviju Ingus it kā bija nokavējis (smejoties viņš teic, ka pats gan tam īsti joprojām nepiekrīt – aut. piez.), viņš tika pieņemts viesnīcas konsjerža servisa departamentā. Pamazām Ingus kāpa pa karjeras kāpnēm līdz «uzdienējās» līdz vadītāja amatam, uzņemoties atbildību par viesnīcas lielajām viesu grupām. «Jocīgi, bet tieši šī pieredze man dzīvē tālāk ir ļoti noderējusi,» piebilst Ingus.

Pandēmija maina plānus

2015. gadā Lielbritānijā iegūtie paziņas piedāvāja Ingum vadīt biznesu Āzijā. Turpmākos piecus gadus viņa mājas un darba vieta bija Taizemē. Bagātīgā ceļošanas pieredze ļāva arī šo izaicinājumu pieņemt ar vēsu prātu. Ingum bija jāveic dažādi ar biznesa attīstību saistīti pienākumi, tajā skaitā lieti noderēja gan «rozentāļos» gūtās zināšanas mākslā, gan grafiskā dizaina prasmes. Savukārt viesmīlības biznesā bija apgūts, kā strādāt ar cilvēkiem. Papildus iemācoties arī taju valodu, Ingus jaunajā darba dzīves posmā jutās kā zivs ūdenī.
      Kaut arī strādāt Āzijā Ingum patika, pamatīgas korekcijas viņa plānos ieviesa pandēmija. Atšķirībā no Rietumu pasaules, kur lēmumi parasti nāk lēnām, Taizemē ilgi nevilcinājās, un dzīve praktiski apstājās. Tas tieši skāra arī biznesu, kurā darbojās Ingus. Tāpēc viņam nācās pieņemt ātru lēmumu – jāatgriežas Lielbritānijā, tur jānostabilizējas un tad jādodas uz Latviju, kur ilgi nebija būts. Kā stāsta Ingus, vēlme atgriezties mājās bijusi vienmēr: «Kāpēc? Tāpēc, ka tur svešumā tu nekad nebūsi savējais. Es nekad nebūšu brits vai taizemietis. Varbūt mani bērni vai mazbērni, taču arī par to man nav pārliecības. Es esmu latvietis, un manas mājas ir šeit».
      Tomēr kovidierobežošanas pasākumi izjauca plānoto notikumu secību. Vēl lidojuma laikā no Taizemes uz Lielbritāniju kādā pārsēšanās lidostā televīzijas ekrānos tā laika Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons vēstīja par pilnīgu valsts «lokdaunu». Līdz ar to Ingum nācās palikt Anglijā ilgāk, tiesa, nostabilizēšanās gan īsti raiti negāja. Viņu šajā laikā izglāba kāds viesnīcas darbā iegūts draugs, piedāvājot dzīvesvietu, un konsjerža pieredze, ar kuru vienīgo tajā brīdī viņš varēja kaut ko nopelnīt.
      Latvijā Ingus nonāca tikai 2021. gada aprīļa beigās. Viņš atzīst, ka, tāpat kā citiem, viņam tas bijis emocionāli grūts laiks. Pandēmijas ietekmē daudziem ierastā ikdiena bruka un juka. Pēc pāris mēnešiem Ingus atgriezās Lielbritānijā, jo darba iespējas Latvijā tobrīd neapsvēra. Kādu laiku padzīvojot Latvijā, viņš gan ir nonācis pie secinājuma, ka viss te nav tik slikti. Katram pašam jāsāk ar sevi, ir jāiet un jādara.
      
      Nevar vienkārši noskatīties
      Atbraucot uz Latviju 2022. gada janvārī, lai apciemotu ģimeni, pagāja vien kāda nedēļa, kad sākās runas par karu Ukrainā. Viņš negribēja tādā situācijā atstāt ģimeni, tāpēc palika. Ingus uzskata, ka cilvēki brīžiem pat neapzinās, cik tuvu patiesībā ir šis karš. Ingus vārdiem, tālāk vesela ķēdes reakcija pamudināja viņu iesaistīties palīdzības sniegšanā Ukrainai.
      Sekojot līdzi notikumu gaitai kara sākumā, viņš nav varējis vienkārši sēdēt mājās. Meklēja iespējas kaut kā palīdzēt, proti, vāca ziedojumus, krāmēja palīdzības kravas u. c. Jau atkal noderējusi viesmīlības jomā apgūtā prasme komunicēt ar cilvēkiem, saprotot viņus pat no pusvārda, spēja organizēt procesus. Ingus iesaistījās dažādās organizācijās, taču vēlāk nolēma darboties pastāvīgi biedrībā «Bruņotava», vairāk pievēršoties militārās palīdzības projektiem.
      Viena no viņa rūpēm ir IFAK («Individual first aid kit» jeb latviski – ‘individuālais pirmās palīdzības komplekts’) armijas aptieciņu sagādāšana, komplektēšana un nogādāšana Ukrainā. Viņš sagatavoja un iesniedza «ziedot.lv» projektu, un drīz vien bez īpašas reklāmas iedzīvotāji jau bija saziedojuši līdzekļus pirmajām simts aptieciņām. Katras šādas aptieciņas pašizmaksa ir aptuveni 130 eiro. Pašlaik 400 jau ir sakomplektētas. Simts ir procesā, un ir cerības sakomplektēt vēl tikpat. Armijas aptieciņa ir īpaša. Tā tiek piestiprināta pie karavīra apģērba un nepieciešamības gadījumā to izmanto, lai glābtu viņa dzīvību, cenšoties apturēt, piemēram, asiņošanu ievainojuma gadījumā.
      Šajā gadā, kopš Ingus darbojas «Bruņotavā», Ukrainā viņš bijis vairāk nekā 20 reižu. Ir nobraukti 100 tūkstoši kilometru, ceļā pavadīts turpat pusgads un kopumā kara plosītajā valstī nogādāta palīdzība aptuveni 280 tūkst. eiro vērtībā. Tās, protams, nav tikai aptieciņas, bet arī cits noderīgs inventārs un aprīkojums.
      Ingus uzskata – neatkarīgi no tā, kad karš beigsies, nedrīkst apstāties un jādara viss iespējamais, lai stiprinātu arī Latvijas valsti. Viņš pašlaik strādā ar projektiem, lai cilvēkiem tepat Latvijā būtu iespēja uzzināt vairāk, kā ar aptieciņām rīkoties krīzes situācijās. Viņaprāt, lielākā daļa pat auto aptieciņās ir ielūkojusies vien, kārtojot autovadītāja tiesības, taču zināšanas būtu jāatjauno jebkuram iedzīvotājam. Tāpat pēc braucieniem uz kara zonu Ingum realitāte izskatās pavisam citādāka – lai rīkotos krīzes situācijās, laika ir ļoti maz, tāpēc vajadzētu zināt, kā pasargāt, aizstāvēt sevi, kur iet un ko darīt.

Būtu atgriezies tik un tā
Ingus atzīst, ka pēc atgriešanās Latvijā viņam sakārtojusies personīgā dzīve. Kopš vasaras sācis dzīvot arī savā mājā Aizkraukles novadā, Ērberģē, tai velta katru brīvo mirkli starp braucieniem uz Ukrainu. «Esam pieraduši, ka viss notiek tagad. Taču dzīvē reti kad ir tūlītējs gandarījums un rezultāts. Lauku mājā arī viss tūlīt nebūs. Cerams, ka piecos gados to sakopšu līdz tādam līmenim, lai tur var dzīvot ar komfortu,» piebilst Ingus.
Tāpat viņš secina, ka dzīvē viņam ne reizi vien kāds ierādījis ceļu, kurp jāiet. Tā noticis gan bērnībā, kad kopā ar draugu devušies uz mākslas skolu, gan arī vēlāk dzīvē dažādās situācijās. Ingus nezina, kur dzīves ceļš būtu viņu aizvedis, ja nebūtu bijis karš Ukrainā. Tomēr viņš domā, ka tik un tā būtu atgriezies Latvijā. «Jaunāks, kā smejies, nekļūstu, ir laiks nobāzēties. Esmu mazliet paceļojis – nu ir jāatgriežas mājās,» tā Ingus.
Gadumijas svētkus atšķirībā no pagājušā gada, kad bijis kaut kur ceļā, Ingus plāno sagaidīt Latvijā. Jaunā gadā viņš aicina tieši uzņēmumus vairāk atbalstīt palīdzības sniegšanu Ukrainai. To izdarīt var, ne tikai ziedojot naudu, bet arī ar darbu, piemēram, palīdzot veikt apkopi automašīnām, kas gādā kravas uz Ukrainu. Turklāt iesaistīties uzņēmumi var arī proaktīvi, sazinoties ar organizāciju «Bruņotava» («brunotava.lv»). Kā lielisku piemēru Ingus min Iecavas uzņēmumu «Florentina», kura vadītāja Baiba Jakuška pati, ziemai tuvojoties, zvanījusi un jautājusi, ar ko var palīdzēt, un uzņēmums sagādājis paleti ar gāzes degļiem un sildītājiem karavīriem. Tāpat Ingus aicina cilvēkus būt patriotiskākiem un vairāk iesaistīties Zemessardzē, bet bērnus – jaunsargos, jo svarīga ir katra Latvijas iedzīvotāja sagatavotība. ◆

+ 1