Reģistrēties nodarbinātības dienestā? Bet ja nu piedāvā darbu?
Reģistrēties nodarbinātības dienestā? Bet ja nu piedāvā darbu? Tā dzīvot neesmu pieradis! Šādi kāda pagasta sociālā dienesta darbiniecei atbildējis cilvēks, kurš savā ienākumu deklarācijā norāda, ka nestrādā jau 13 gadu. Oficiālu ienākumu vīrietim nav, un no pašvaldības viņš gaida pabalstu, nevis padomus.
«Ja jau neesmu nomiris līdz šim laikam, zināšu, kā izdzīvot arī turpmāk,» saka kādreizējās kolhoza fermas strādnieks. Kad kopsaimniecība sašūpojusies un sabirusi neskaitāmos «prihvatizācijai» pakļautos ķieģelīšos, arī šim cilvēkam izsists pamats no kājām. Laiks, kad piepeši nebija ne darba, ne algas, sākumā šķitis ļoti smags. Laime, ka sievai bijis darbs vietējās skolas ēdnīcā, citādi, kas zina, vai bērni būtu skoloti tālāk par sesto klasi, atceras vīrs.
Taču, gadiem ejot, viņš apaudzis ne tikai ar bārdu, bet arī ar rutīnu. Lai gan ir grūti, laukos dzīvot var – vienam paskalda malku, citam pārlasa kartupeļus, lielzemniekam ražas laikā palīdz graudu kaltē. Viņu meklē, kad vajag talcinieku, lai uzslietu malkas šķūnīti, izraktu aku vai pagrabu… Samaksa – vismaz pāris latu dienā, siltas pusdienas un, galvenais, nekā- du nodokļu. Pašam dārzs nav jāstāda, jo arī kartupeļus un kāpostus var nopelnīt, citiem piepalīdzot. Brīvs kā putns vai kurmītis, jo var gan rakt, gan nerakt, ikdienas pienākumi nenomāc, bet piedāvājumu pastrādāt reizēm esot tik daudz, ka var izvēlēties izdevīgākos un dažiem saimniekiem pat atteikt.
Par to, ka šāda izdzīvošanas taktika ir diezgan iecienīta, stāstīja sadusmota zemniece. Rudens ražas vākšanas laikā, palīgus meklēdama, viņa apbraukājusi vai katru māju, kur dzīvo pagasta bezdarbnieki. «Divas trīs dienas, nu labi ja nedēļu tāds cilvēks strādā, pēc tam jābrauc meklēt. Man kartupeļi vagā pūst, bet viņš saka – jāatpūšas, neesmu jau nekāds vergs,» stāsta saimnie- ce, kurai pieder vairāk nekā 100 hektāru zemes. Taču viņa ir arī pašvaldības sociālās komisijas locekle un solās: «Lai tikai iznāk lemt par tā slinkā tēva bērnu brīvpusdienām, es pastāstīšu, kā tās varēja nopelnīt!»
Šis ir pretstats starp faktiem par to, cik daudzi cilvēki meklē darbu, un tiem, kuri nemaz negrib oficiāli strādāt, saņemt oficiālu algu un maksāt nodokļus. Nenoliedzams un visiem zināms ir fakts, ka arī darba devējiem laukos pagaidām ir izdevīgs šāds «divlatu» strādnieks, par kuru nav jāmaksā sociālais nodoklis, kuram nav jānodrošina darba drošības garantijas. Ja uzrastos kāds pārbaudītājs, varētu aizbildināties, ka šis tobrīd garām gājis un palūgts palīdzēt kastīti traktorā iecelt.
Ko šmaucam, biedri? Paši sevi un savu valsti šmaucam! Tā jāsaka, pārfrāzējot slave- no teicienu no Gogoļa «Revidenta».
