Jēkabs Graudiņš Viesturu pagasta «Īslīčos» ir viens no nedaudzajiem, kas izglābušies Vjatlaga lēģeros un, iespējams, vienīgais Latvijā, kurš vēl var liecināt par baigajiem notikumiem šajā nāves nometnē.
Jēkabs Graudiņš Viesturu pagasta «Īslīčos» ir viens no nedaudzajiem, kas izglābušies Vjatlaga lēģeros un, iespējams, vienīgais Latvijā, kurš vēl var liecināt par baigajiem notikumiem šajā nāves nometnē.
Rīt sirmajam vīram 90. dzimšanas diena, kuru ģimenes, radu un draugu pulkā viņš svinēs svētdien.
Aizmirst nevar
1941. gada 14. jūnijā Jelgavas rajona Elejas pagastā deviņu izsūtījumam pakļauto ģimeņu vidū bija arī Graudiņi no «Sprandiņiem».
Tāpat kā simtiem vīriešu, atšķirti no ģimenēm, Jēkabs ticējis pasaciņām, ka būs kopā ar savējiem. Ticējis arī tad, kad kolonnā dzīti 40 kilometru no Babiņinas stacijas līdz Juhnovai, un arī tad, kad sācies karš. Taču tie bijuši meli, un tikko apprecēto sieviņu, arī tēvu un māti viņam vairs nav bijis lemts satikt.
Jēkabs Graudiņš lēģeros nokalpojis visus desmit «uzdāvinātos» gadus un vēl piecus nometinājumā bez tiesībām atgriezties dzimtenē. Vjatlagā nokļuvušie latvieši bija nolemti nāvei. Tā bija precīzi izstrādāta cilvēku iznīcināšanas programma, liecina J. Graudiņš. Piedzīvoto viņš ir uzrakstījis vairākās burtnīcās. Šis atmiņu stāstījums nedrīkstētu iet bojā. Par to atgādina mūsu kultūras ministre Ingūna Rībena intervijā laikrakstam «Diena»: «Šis ir mūsu valsts 85. jubilejas gads. ..pēc manas un vēlāk arī ministrijas Kultūrpolitikas departamenta iniciatīvas Kultūrkapitāla fondā tika izvirzīta mērķprogramma «Latvija. XX gadsimts». Tās mērķis būtu dokumentēt liecības, kuras mūsu valstī vēl ir iespējams dokumentēt. Atbalstīt tos cilvēkus, kuri savu atmiņu nastu ir iznesuši cauri gadiem un vēl ir dzīvi un spējīgi to fiksēt, uzrakstīt.»
Jēkaba Graudiņa pierakstos ir neiedomājami drūmas lappuses – par žurku un peļu ķeršanu ēšanai, par čekistu un politieslodzīto attiecībām, par necilvēcīgu darbu, par nāvi kā atpestīšanu. Piecpadsmit nebrīves gadus pārdomājot, A. Graudiņš ne reizi vien sev jautājis: kā es varēju palikt dzīvs, tāds augumā sīks, kad cits pēc cita bojā gāja braši kurzemnieki un citi spēcīgi vīri? Bet varbūt liktenis tieši viņam devis iespēju liecināt par padomijas nāves maltuvēm.
Paliek pie zemes
1956. gadā J. Graudiņš pārbrauca dzimtenē. Būdams zemes cilvēks, viņš pie tās palika. Strādāja dažādus lauku darbus Bērsteles padomju saimniecībā un sagaidīja Latvijas neatkarību. Bijuši ieguvumi, un bijuši zaudējumi. Ar gadiem interese par pasaules norisēm nav zudusi. Viņš ir kopā ar dēla Alfrēda ģimeni, viņa lepnums – mazbērni. Bet par mīļo zirdziņu Jēkabs Graudiņš saka: viņš mīl mani, es – viņu. Lai arī turpmāk dienas mīlestības pilnas!
