Bija pagājuši seši gadi, kopš biju šķīrusies un viena pati audzināju meitu un dēlu. 1976. gadā, pašā ziemas vidū, Bauskā nomira mans tēvs.
Bija pagājuši seši gadi, kopš biju šķīrusies un viena pati audzināju meitu un dēlu. 1976. gadā, pašā ziemas vidū, Bauskā nomira mans tēvs. Visi trīs, kā tas klājas, braucām šurp no Salaspils uz bērēm. Ieejot pagalmā, ieraudzīju mašīnu GAZ-51, kuru ar eglītēm pušķoja kāds nepazīstams vīrietis un mans vecākais brālis. Pamājuši ar galvu un abus pasveicinājuši, iegājām mājās.
Virtuvē valdīja liela rosība. Atņēmusi mūsu labdienu, audžumāte teica: «Meit, atģērbies un nāc palīgā, jo saimniece aizgāja pakopt savus lopiņus!» Iedeva man lielu katlu ar buljonu un lika to aiznest uz saimniecības ēku, piebilzdama: «Redzēji to šoferīti, kas kopā ar Valdi pušķo mašīnu? Bagāts vecpuisis, sakrājis daudz naudas – meklē sievu… Apskaties labi, varbūt iepatīkas…» Izdaru visu, kā pieteikts. Atnākusi atpakaļ, māte jautā: «Nu, apskatījies?» «Ko tu, mammu, vecs un nesmuks.»
Bērēs kā jau bērēs – viss notiek… Daru un palīdzu, ko varu un redzu. Vecpuisis ir «izmests» no galvas kā nepieņemams un aizmirsts.
Tēvs nu ir paglabāts. Esam pārradušies mājās uz bēru mielastu. Bērinieku daudz – galdi klāti abos stāvos. Apsēžos blakus kādam par sevi nedaudz vecākam vīrietim, kurš tūliņ gatavs man atdot gan sirdi, gan roku ar visu tikko saņemto algu…
Galda pretējā pusē sēž pelēkā uzvalkā tērpies simpātisks vīrietis manos gados. Negaidot viņš saka: «Meitenīt, nāc, sēdies man blakus, es tevi neaiztikšu!»
Tuvojoties pusnaktij, esam nedaudz iepazinušies. Galdabiedrs taisās uz promiešanu. Kaut rīt ir svētdiena, esot jāstrādā. Viņš lūdz, lai es nedaudz pavadu. Apsolu – līdz ārdurvīm. Man tiek iebilsts, ka tas esot par maz – jāpavadot vismaz līdz vārtiņiem. Ziema, ārā auksti, eju meklēt savu kažoku. Kad esam ārā, mans jaunais paziņa kļūst runātīgāks un lūdz pavadīt vēl mazu gabaliņu.
Intriga un ziņkāre ņem virsroku, dodos līdzi. Izrādās, ka ejamais ceļa gabals ir tikai nepilni 300 metru. Tiek pierakstītas adreses. Dodos atpakaļ. Mans jaunais paziņa tur vārdu un pavada.
Kad ieeju atpakaļ mājās, audžumāte jautā: «Nu kā, vai ir tik vecs un nesmuks, kā likās?» Ieplešu platas jo platas acis un skatos, īsti nesaprazdama. Māte jautā: «Vai tad nepazini? Tas taču bija tas pats šoferītis!»
Pēc nepilniem trim gadiem sarakstījāmies un nosvinējām kāzas.
BAUŠĶENIECE
