Ejot uz mājām, pie ceļmalā augošiem ceriņiem ieraudzīju izskatīgu puisi. Viņš mani saķēra aiz rokas, tā iepazināmies.
Ejot uz mājām, pie ceļmalā augošiem ceriņiem ieraudzīju izskatīgu puisi. Viņš mani saķēra aiz rokas, tā iepazināmies. Šajā vietā esam satikušies bieži, līdz brīdim, kad viņš mani aicināja uz mājām iepazīstināt ar mammu. Viņa neiebilda pret mūsu draudzību. Protams, kā jau dzīvē, bija prieki, bija arī asaras. Izaugušas trīs meitas, sagaidīti trīs mazbērni. Tikai to dienu puisis jau 15 gadu dus kapu kalniņā. Vien viņa mīļie ceriņi plaukst joprojām tajā pašā vietā.
Manā mūžā bijusi vēl kāda jauka tikšanās. Skaistā rudens dienā ar autobusu braucu ciemos. Pusceļā iekāpa kāds iesirms vīrs un apsēdās man līdzās. Ne viņam, ne man netrūka runīguma. Kad Jānim pienāca laiks izkāpt, viņš aicināja ciemos. Man gan bija jābrauc tālāk, bet kaut kā nevarēju atteikt. Izdomāju, ka vēl jau nāks cits autobuss. Drīz bijām mājīgā dzīvoklītī, saimnieks pagatavoja ēdienu, cienāja ar konjaku. Izrādījās, ka viņš audzē un pārdod puķu sīpolus un ziedus. Sapelnītas divas automašīnas. Lūdza mani palikt pie viņa. Vēl tagad brīnos, kas lika atteikt šim jaukajam, patīkamajam vīrietim, kurš nejauši bija mans ceļabiedrs autobusā…
Rasma