Mana mīlestība bija kā ziedoša puķe, tīra kā rīta rasa, bezgalīga kā debesis. Vienā no Rīgas slavenākajiem 17. gadsimta namiem skaistā pavasara dienā notika pieņemšana.
Mana mīlestība bija kā ziedoša puķe, tīra kā rīta rasa, bezgalīga kā debesis.
Vienā no Rīgas slavenākajiem 17. gadsimta namiem skaistā pavasara dienā notika pieņemšana. Man bija jāvada svinības un jāsagaida viesi. Noskaņojums bija jauks, jutos pārliecināta par sevi. Sagaidījusi ciemiņus, mūzikai skanot, pavadīju viņus ceļojumā cauri gadsimtiem. Rokoko zālē bija klāts galds, māksliniece spēlēja klavesīnu.
Ievēroju, ka vakara gaitā mani pavada kāda viesa neatlaidīgs skatiens. Kad es savu pienākumu biju veikusi, jutos nogurusi, gribējās kā Pelnrušķītei aizbēgt no balles, pirms tā beigusies. Taču tad mani uzrunāja viesis, kurš nebija šejienietis. Viņš mani aicināja vakariņās, bet es atteicu, jo biju aizņemta. Tomēr pēc kāda laika viņš man piezvanīja. Izrādās, tālruņa numuru nemaz nav grūti noskaidrot. Atkal sekoja aicinājums uz kopīgām vakariņām. Man atbrauca pakaļ, un es neatteicu, kaut arī šis vīrietis īsti nebija manā gaumē, viņā bija kaut kas īpašs.
Vakariņas bija lieliskas, pēc tām devāmies pastaigā pa Rīgas bruģiem. Viņš man nopirka dzeltenas rozes un groziņu, kurā tās ielikt. Pa ceļam uz autoostu runājāmies, jokojāmies, it kā būtu pazīstami jau sen. Uz mājām viņš mani aizveda ar mašīnu.
Manā dzīvē drīz ienāca vēl kāda vīrišķīga būtne – viņa mīļums, suns. Kopā braucām uz Jūrmalu, stundām ilgi klejojām, runājāmies. Mani pārsteidza šī vīrieša attieksme pret mani, šķita, ka esmu kaut kas tik īpašs, ko pat nedrīkst aizskart.
Bija pagājis mēnesis kopš mūsu iepazīšanās, kad viņam bija vārdadiena. Nolēmu sagādāt pārsteigumu. Todien biju darbā, man atkal vajadzēja sagaidīt viesus 17. gadsimta tērpā. Viņš piezvanīja, ka ieradīsies pēc desmit minūtēm. Ieslēdzu skaistu fona mūziku, iededzu sveces. Noklaudzēja durvis, un es steidzos viņam pretī. Pārsteigums par skaisto apsveikumu bija neviltots. Cieši apskāvu draugu, sakot, ka dāvāju viņam sevi un pirmo skūpstu. Pēc darba pavadījām burvīgu vakaru un kopā sagaidījām rīta gaismu.
Vasara pagāja darbā un ceļojumos, bijām ļoti laimīgi, un šķita, ka tā būs vienmēr. Taču – nekas nav mūžīgs. Esmu zaudējusi savu dārgumu, un atgūt to nav manos spēkos.
Novēlu visiem patīkamas sastapšanās Valentīna dienā un piedzīvot pasakas ar laimīgām beigām!
Meitene no kāda Vecrīgas nama
