GATIS ZOTOVS. Nākot pie tevis dikti spīdēja saule. Un viss baltais man dūrās acīs.
GATIS ZOTOVS
*
Nākot pie tevis
Dikti spīdēja saule
Un viss baltais
Man dūrās acīs
Kusa ledus tāpat kā sniegs
Jā – un taureņi lidoja
Bites vāca medu
Plastmasas spainīšos
Kokiem plauka lapas
Ar uzrakstiem:
«Uz redzēšanos»
Un
«Viņa man nepiedos»
Miegains ezis
Ar zaļiem āboliem
Vilkās man līdzi
Līdz pat tavām durvīm
Prasīdams
«Kā viņai iet?»
Un
«Ko viņa dara?»
Es klusēju
Par ko domāju
– Tā nu patiešām
Nu tik tiešām
Nav tava daļa
Jo zāle vēl man
Pietiekami zaļa
***
AINA PIKA
VISMĪĻĀKIE VEDĒJI
Ja vēlreiz man šo svēto ceļu
vajadzētu iet,
Tik sauli, mēnesi es vēlētos
mums blakus.
Nevienu starpnieku, nevienu
skauģi,
Ne arī tos, kas labi tēlo,
Bet īstenībā ir kā suns ar kaķi.
Uz augšu acis pacēlusi, teiktu to,
Ko visu mūžu klusējusi sirds.
Tu – sapņu gredzentiņu dotu,
Es – mūsu mīlu iesmaržotu.
Es saulei zvērētu,
Ka mūžam tevi sildīšu,
Tu – mēnesim,
Ka tumsā ceļu rādīsi.
Tā būtu,
Ja vēlreiz man šo svēto ceļu
Vajadzētu iet.
***
AIJA SPURA
ATZINUMS
Īsta mīlestība nepazīst melu,
īsta mīlestība ir sāpīgi tieša.
Vārdiem ir saknes,
sirdsskaidrībai patiesība.
Saprast, izciest un piedot –
tāda ir mīlestība.
To nevar iegūt ar vārdiem,
to nevar nopirkt par naudu,
to nevar salīdzināt ar mirklīgu
baudu.
Vienmēr tā bijis un būs:
ja pasaulē nebūtu mīlestības,
nebūtu arī mūs.
***
AINA MEDNE
UZ SATIKŠANOS
Eju uz satikšanos
Ar tēva pīlādzi
Sniega un saulrieta
Apskaidrotu.
Pretī panākt tas nevar,
Saknes tur ciet.
Man jau arī
Saknes un zari,
Bet vēl varu iet,
Klusajam mīļumam
Pienākt klāt,
Tēvtēvu valodā
Parunāt.
***
LILIANA SKUDRA
SALDI SĒRĪGS
Sapnis gan…
Maznieciņ melodramatisks
Jeb saldi sērīgs:
«Ir nakts. Un sarma
Zarus glāstījusi.
Tev pretim steidzos,
Sarmu nenotraucot.
(Lai paliek sirdī
Sarmots prieks.)
No alku mākoņiem
Nav gaidāms
Atteikšanās sniegs.»
Aizvien tev pretim –
Mūža gājums mans…
Risks?!
Bet pamācošs un derīgs
Ir nosapņojies sapnis
Saldi sērīgs,
Maznieciņ dramatisks.
***
INTA BALTGALVE
VIENA DZĪVE
Ak, ko nu par citu dzīvi!
Mēs šajā palikām akli.
Pa vienu ielu gājām,
Mēs abi pat gājām blakus,
Un tomēr – pa citu dzīvi,
Kas saskaras (vai tad?)
It kā, var būt,
Pat intīmi saskārušies
Ne vienā dzīvē tas būtu.
Tad ir vienalga, vai tālu
Vai tuvu tu īgsti un smejies.
Ne vienā dzīvē, bet sevī
Te katrs ir iemīlējies.
PUŠU
re aizcirtās durvis kas zina
cik tīši cik ne
kādi mēs bijām un esam
kas zina te
asas malas ass plīsums
vairs nesalikt attēlu to
tu kurā laimīgā mierā
es kurā sidrabota
***
MĀRĪTE VERŽUNE
PALDIES
Vecmāmiņai
Tu Balta kā Dūja
Un Tava dūdiņa es
Pār zemi Tu laidies
Un mani līdzi nes
Pa savu skumjo ikdienu
Klīstu klimstu es
Bet Baltā Dūja man
Virs galvas Baltu mieru nes
Paldies ka mīlēji Tu mani
Tādu kāda esmu es
Paldies
Vēstule šī smiltīs
Baltās rakstīta
Jūras Baltas dziļumā
Tikai Tev Baltā Dūja
Baltā mākonī sēdošā
Tikai Tev to lasīt
Tikai Baltā jūrā lai
Baltās pērļu asaras
Ne Tu ne es neredzētu
***
JĀZEPS PETRAITIS
***
Paveries apkārt – debesu
zilgmē,
Pavasaris nāk, vēstījot spilgto,
Strazdu dziesmu ilgoto
Klausos: atver mīlas sirdi
silto!
***
RŪDOLFS SAULĀJS
UZ KĀDA KALNA
Uz kāda kalna augšup jākāpj,
māt,
Lai labos ļaudis atrast spētu?
Cik ilgi jāprot mīlestību krāt,
Lai viņus pievilt nevarētu?
Cik tālu projām varam iet,
Lai atgriešanās ceļu rastu?…
– – Tu spēji gadus vienā nastā siet,
Lai bērni izaugtu un dzīvot prastu.
Kaut tālos ceļos būtu aizstaigāts,
Tu, māt, ik vakaru vēl gaidi,
Bet šķiroties, kad lakats
pieraudāts,
Tu paslēp asaras un smaidi.
Tev jautās, māt, cik rokām grūti
Un negulēto nakšu rīt un parīt
būs?
Vai jautās, māt, cik saules jūti,
Kad dzīves rudenī tev auksti kļūs?
Uz katras krustceles tu ilgi stāvi
Un soļus pazīstamus vienmēr
dzirdi.
Jo bērniem atdots viss starp
dzīvību un nāvi,
Bet sev vien atstāj gaidu pilnu sirdi.
***
LĪVIJA DZELME
*
Silā priedes nelokās vējos,
Kuri tik mainīgi pūš…
Zaru rokas saudzīgi mijas,
Šalc klusi priedēm mūžs…
Mūsu dienas šodienas ceļos
Dzīves rats neziņā griež…
Skumstu, sevi mierinot, smejos –
Sirds lai cerību vieš…
Paies rudens, zilajos viršos
Ziedus vien sniegpārslas segs,
«Zemgales viršu» dziedātās
dziesmas
Gaišu prieku dvēselēs degs.
***
JĀNIS MUCENIEKS
*
Atbrauc pie manis, kad pūpoli
ziedēs,
Atbrauc, kad laukos sniegi sāks
plakt.
Zinu, sirds pēc tevis man sāpēs
Un ceļu meklēs, pie tevis kur nākt.
Tikai vilciens, kā vienmēr, bez
tevis
Aiztrauks garām, kā vēja dzīts.
Vai būs likten’s tiešām tā lēmis,
Ka uz sliedēm būs jāgaida rīts?
***
SANDRA CĪRULE
*
nesodi Dievs
par vārdiem
vārdi nāk un
aiziet
vārdi ir gājputnu
pēdas
kritušās lapās
vārdi ir kūstošs
sniegs
atskaties uz
mani –
redzi, es nožēloju
kaudzi vārdu
bet vārdu dzirnas
maļ
dienu un nakti
dienu un nakti
un nepārstāj
***
ANDRA KĀRKLIŅA
PĀRI TILTAM
Pāri domu tiltam
Pārgāju uz tavu Krastu
Pamanīju savu Puķi
Tavā Dārzā.
(Bija mimoza –
Pārvērtās par Saulespuķi.)
Tava Saule sildīja,
Es vēroju.
Nemanīji.
Tikai sildīji.
Tagad ierados, lai paliktu
Pie savas Puķes tavā Dārzā.
Tavā Pasaulē.
***
ANDRIS KOPEIKA
VIENTULĪBA
Rakstīju pārdomas
Par vientulību –
Par vientuļu cilvēku,
Vientuļu māju,–
Vienalga ko,
Bet par vientuļu.
Nesanāca vietas
Pašai vientulībai.
Kas viņa ir?
Kāpēc?
Viņa nav viena,
Kāds viņai ir.
***
ILUTA ALEKSANDROVIČA
*
Mīlestība…
Izrunā vārdu
Un nodrebi
Saldas trīsas
Un sāpīgi meli
Viss kopā
Veido tevi – mīlestība
***
KAIVA KRŪZE
MANI UN TEVI
Šodien redzu sauli smaidām,
Abi kaut ko labu gaidām.
Mani, tevi – divus vien –
Zirneklīt’s lai tīklā sien.
Neļauj, lai es projām trauktu,
Sāpēs nikni pieri rauktu,
Mani, tevi – divus vien –
Zirneklīt’s lai tīklā sien.
Atļauj spēlēties ar ēnu,
Uzdejot man valsi lēnu,
Mani, tevi – divus vien –
Zirneklīt’s lai tīklā sien.
Paņem savā manu roku,
Pasaki man mīļu joku,
Mani, tevi – divus vien –
Zirneklīt’s lai tīklā sien.
***
INĀRA DRUVA
VISI MANI MĪL
Tumsa mani mīl
Un gaisma arī,
Visu, visu ļauj,
Ko gribu darīt –
Saules starus pīt,
Šķirt tumsas šķipsnas,
Laiciņš rāmi slīd
Vai zibens zibsnī.
Varu sauli svērt
Vai zvaigznes skaitīt,
Rasu krellēs vērt
Vai sniegu svaidīt.
Visi mani mīl!
Es? Laikam arī.
Jautājums šis grūts,
Un atbilde būs parīt.
***
DAGNIJA GASŪNA
ŠONAKT
Šonakt gribu būt tas
sniegs, kas Tavā logā
silti baltām rokām
melno rūti skauj.
Lūdzu, vāros
ziedus neizkausē,
pasakainā krāšņumā
tiem uzplaukt ļauj!
Šonakt gribu būt tas
vējš, kas Tavās durvīs,
nepaguris lūdzot,
klauvēt neapstāj.
Atver sirdi –
varbūt gribu ienākt,
mani vienu laukā
šonakt neatstāj!
