Izrādes bērniem uzskatāmas par teātra ieguldījumu nākotnē.
Izrādes bērniem uzskatāmas par teātra ieguldījumu nākotnē.
Ja mazie skatītāji jau bērnībā iepazīs skatuves mākslas burvību, tad ir lielas izredzes, ka viņi teātri apmeklēs arī turpmāk. Dailes teātra izrāde «Īkstīte» adresēta pašiem mazākajiem skatītājiem. Tās režisors Dž. Dž. Džilindžers iestudējumu skatītāju vērtējumam nodod ar vārdiem: «Mēģināt ieraudzīt pasauli ar bērna acīm – tā ir mūžīgā atgriešanās nepārtrauktā brīnuma izdzīvošanā… Dzīve pasakā ļauj tev izdzīvot pasakainu dzīvi.»
Brīnumu izrādē netrūkst
Labi zināmās Hansa Kristiana Andersena pasakas varoņi uz Dailes teātra skatuves atdzīvojušies krāsainos, interesantos kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas modelētos tērpos. Lauku peles un krupja atraktīvos apģērbos lieliski iejutušies Olga Dreģe un Juris Strenga. Jura Frindberga tēlotais kurmis gan šķiet pārāk cilvēcisks, kaut gan šo trūkumu attaisno viņa atveidotā varoņa filosofija. Kurmis te ir apdomīgs komersants, kurš ražo nevis sazin kādus niekus, bet kaut ko stratēģiski svarīgu, kaut ko ar datoriem, caurulēm, vadiem, lampiņām, raķetēm un citām augstām tehnoloģijām saistītu.
Lugas libretu veidojusi Dace Micāne-Zālīte, klasisko H. K. Andersena sižetu mūsdienīgojot, plašāk izvēršot mātes tēlu. Lugas beigās Īkstīte neaizlido līdzi izglābtajam putnam, bet paliek pie māmiņas. Vērojot mazos skatītājus pirmizrādē, atklājās, ka bērni aizrautīgi seko līdzi cilvēkzvēriņu lēkāšanai un skriešanai. Bērnu patiku uz skatuves redzētajam apliecina sirsnīgi, neviltoti aplausi. Pirmsskolas un jaunāko klašu audzēkņi pēc šīs izrādes noteikti kaut ko skaistu, gaišu un muzikāli nebēdnīgu no teātra gaidīs atkal.
Atdeve nav bijusi pilnīga
Izrādes veidotāji «Īkstīti» nosaukuši par pasakainu mūziklu divās daļās. Mazie skatītāji tajā rod «pasakainus» pārdzīvojumus, taču pieaugušajiem raisās maz emociju. Šis ir kārtējais J. Lūsēna mūzikls, tāpēc pilnīgi saprotams, ka novitātes tajā saklausīt ir pavisam grūti. Tā vien šķiet, ka skan jau «Sfinksā», «Kaupēnā», «Indriķa hronikā» dzirdēti motīvi. Turklāt aranžējums ir trūcīgs, ierakstā skanošais instruments vientuļš, brīžiem pat nožēlojams. Citi Dailes teātra iestudējumi apliecinājuši, ka uz šīs skatuves iespējami brīnumaini gaismas efekti. «Īkstītē» tādus neizdodas saskatīt.
Izskan kritiskas atsauksmes
Teātra kritiķe Inese Lūsiņa publikācijā «Ar varu mīļš nekļūsi» laikrakstā «Diena» kritiski vērtē libreta autores Daces Micānes-Zālītes un dzejnieka Normunda Beļska dzejas literāri poētisko nozīmīgumu: «Pilnīgu sajukumu valodā rada vārda «bezdelīga» lietojums vīriešu dzimtē. Par daudz ir klišeju, tādu kā «jau mēness spīd logā bāls», «tik iztukšota kā aka» u. tml. Kā svešķermenis iespraucas žargoniņš: «Bet tomēr tas reiz saies sviestā, kas mīlestību nenesīs,» vai «Īkstītei patīk putni? O. K. – es esmu brīvs», vai arī vienkārši neveiklības: «Mēma upe, kas krastus šķir/un tos nevienos ne rīt, ne parīt.»»
Neviltoti krupīši, vabolītes, kurmīši
Režisora lielākais atradums un izrādes veiksme ir vokālās studijas «Knīpas un knauķi» dalībnieku, vairāk nekā 40 bērnu, iesaistīšana uzvedumā. Viņi atraktīvi un neviltoti tēlo puķu bērnu, krupīšu, vaboļu, kurmju, rūķīšu un robotiņu lomas. Uz skatuves jūtas droši, veiksmīga veidojas saspēle ar lielajiem aktieriem, īpaši ar H. K. Andersena lomas tēlotāju Jāni Paukštello.
Mazajiem skatītājiem šāda līdzaudžu darbošanās ļauj vēl vairāk sevi pietuvināt izrādē tēlotajai pasaku pasaulei. Šī varbūt ir tā reize, kad pieaugušajiem jācenšas skatīties izrādi ar bērna acīm, nemeklējot tajā tikai lielam cilvēkam saprotamas kļūdas un nepilnības.
