Tādu secinājumu pagājušajā nedēļā pauda viens no lielākajiem Bauskas rajona cukurbiešu audzētājiem.
Tādu secinājumu pagājušajā nedēļā pauda viens no lielākajiem Bauskas rajona cukurbiešu audzētājiem. Sacīdams «jāaizklibo» līdz Eiropai, viņš domāja par vienādiem nosacījumiem cukura nozarē visām trim Baltijas valstīm. Pašlaik īpaši privileģēta ir Igaunija, kura pati cukuru neražo, bet iepērk lēto jeb C kvotas cukuru, kas ļauj saldumu fabrikām noteikt zemāku cenu konfektēm un citiem izstrādājumiem. Mūsu otrā kaimiņzemē Lietuvā, kā zināms, viss ir lētāks un cukura nozarē jau «iedarbināts» šī produkta nodoklis, kas izlīdzina attiecības starp saldvielas lielizmantotājiem un cukurbiešu audzētājiem. Latvijā līdz šim saglabājusies pretruna, kas īpaši saasinājās pērn un šajā gadā – saldumu ražotājiem jāizmanto vietējais dārgais cukurs, par kuru uzņēmumiem saskaņā ar likumu «Par cukuru» bija paredzēts maksāt kompensāciju. Diemžēl tas nav izdarīts. Tādēļ cukura tirgus ir pasīvs un zemnieki 2003. gadā saņēmuši niecīgas summas par pērn piegādātām cukurbietēm, palikdami kā ķīlnieki starp pārstrādes uzņēmumiem. Jelgavas un Liepājas cukurfabrika vēl ir parādā lauksaimniekiem aptuveni 40 procentu.
Iepriekš sacītais lika Latvijas Cukurbiešu audzētāju asociācijai domāt par galēju līdzekli – zemnieku streiku, ko atbalstīja citas lauksaimnieku organizācijas un lauku saimnieki, jo problēmas samilzušas ne tikai šajā nozarē. Mūsu rajona Lauksaimnieku apvienība jau ir izstrādājusi protesta akcijas plānu un noskaidrojusi, ka uz Grenctāli brauktu traktori no visiem pagastiem. Streika mezglam jāatšķetinās šodien, 24. februārī. Paredzēts, ka pulksten 14 Latvijas lauksaimnieku grupa un cukura ražošanas pārstāvji Ministru kabinetā piedalīsies sarunās ar premjeru Einaru Repši un vairākiem ministriem. Ja valdība atradīs 790 tūkstoš latu cukura kompensācijai, cukurbiešu audzētāji būs apmierināti. Pārējo daļu – 500 tūkstoš un 510 tūkstoš latu – šim nolūkam iedala Zemkopības ministrija un abas cukurfabrikas. Tādējādi arī zemnieki var cerēt uz samaksu, jo saldumu ražotāji nopirks 15 tūkstoš tonnu Latvijas cukurfabriku saldvielas.
Šādā saīsinātā problēmas pārstāstā nevar atklāt morālo spriedzi, ko ne jau pirmo reizi pārdzīvo cukurbiešu audzētāji. Daudzi atceras, kā tika aparti zaļojoši lauki rudenī. Daudziem atmiņā tā sapulce, kurā bijušajam zemkopības ministram Pēterim Salkazanovam tika uzdots jautājums – sēt vai nesēt cukurbietes? Nozarē ielikta liela nauda, kredītsaistības vien sasniedz 25 miljonus latu, tādēļ ir jācīnās par cukura ražotni. Latvija taču ieguvusi 66 tūkstošus tonnu baltā cukura ražošanas kvotu Eiropas Savienībā. Ne velti lauku saimnieks saka: «Kaut kā «jāaizklibo» līdz Eiropai», cerēdams, ka lietas sakārtosies. Vismaz cukurbiešu audzēšanā. Sakārtotība būtu piemiņa tiem lauku saimniekiem, kuri «šoka terapiju» nespēja izturēt, pazaudēja veselību un atstāja savus darbus citiem turpinātājiem.
