Jutos kā mednieku trenkāta lapsa. Metu lokus pa Rīgas centra ielām, bēgu. Uz priekšu mani nesa bailes un kurpes, par kurām nesamaksājusi tikko biju izgājusi no veikala. Šādu dēku pirms gadiem 20 piedzīvojusi Sandra.
Jutos kā mednieku trenkāta lapsa. Metu lokus pa Rīgas centra ielām, bēgu. Uz priekšu mani nesa bailes un kurpes, par kurām nesamaksājusi tikko biju izgājusi no veikala.
Šādu dēku pirms gadiem 20 piedzīvojusi Sandra.
Vilnis pienes pie letes
80. gadu sākumā veikalos preces nestāvēja plauktos kā tagad. Vajadzīgas lietas mē- dza «izmest», un laimīgs bija tas, kas tādā brīdī gadījās pirmais pie pirkšanas. Īpašs deficīts bija apavi.
Sandra vēl šodien nespēj izskaidrot, kā viņa varējusi nozagt kurpes. No grāmatvedības kursiem Rīgā viņa pārbrauku- si ar jaunām laiviņkurpēm kājās…
«Pēc tam ilgi vairījos šai vietai garām iet. Atceros, ka vēlāk tur, Krišjāņa Barona ielā, līdzās toreizējam kinoteātrim «Daile», bija liels audumu veikals divos stāvos. Bet pirms tam tur tirgoja apavus.»
Sandra atceras, ka diena bijusi pavasarīga, viņai mugurā – pelēks putekļauduma mētelis. Pēcpusdienā lēnā garā devu- sies uz autoostas pusi un gribējusi ieiet veikalā, kā parasti – tikai paskatīties. «Piepeši ieraudzīju, ka «dod», un nespēju tam turēties pretī. Tas bija kā vilnis – vienā momentā reizē ar burzmu tiku pienesta pie letes. Sapratu, ka būšu kāda trešā, kas «tiek pie teikšanas», tad jau dabūšu arī savējo, 39. izmēru.»
«Sapratu – eju prom»
Kurpes nav bijušas īpašas – laiviņas, uz neliela, spica papēdīša. «Palūdzu uzlaikošanai labās kājas kurpi un, izspraukusies cauri pirkšanās alku sakairinātu sieviešu mūrim, apsēdos uz soliņa pie spoguļa. Ādas kurpīte šķita kā man gatavo- ta.
Paskatījos, kur ražotas. Izrādījās – mūsu pašu «1. Maijs». Šajā apavu rūpnīcā parasti ta- pa īstas «kocinieces», ar ku- rām varžacis un tulznas varēja dabūt pusstundas laikā. Laikam šīs ir kāds eksperimentāls modelis, nodomāju. Pāri citu galvām māju pārdevējai, ka ņemšu, bet gribu uzlaikot arī otras kājas kurpi. Tirgotāja stiepās man pretī ar otru kurpi kastē un norādīja, kur atrodas kase.»
Šajā brīdī Sandru apsēdusi kāda uzmācīga ideja. Gluži it kā aiz rokas kāds saņēmis. Viņai pieticis naudas pat diviem apavu pāriem, taču…, uzvilkusi abas pelēkās laiviņas kājās, vecās kurpes atstājot līdzās kārbai, Sandra nevilcinoties devusies uz durvīm. Atpakaļ neskatoties, aizgājusi līdz ielas stūrim un pagriezusies Brīvības ielas virzienā.
Ko teiks vīrs?
Sandra sapratusi, ka tas nu nav īstais virziens, lai aizietu uz autoostu, bet sirds jau situsies pret ribām kā traka. Šķitis, ka kuru katru brīdi milicis būs uz pēdām un laipnā pārdevēja jau skrien aiz muguras.
«Gāju ātrā solī, valdījos, lai nesāktu skriet, pagriezos ap nākamo ielas stūri, iegāju pagalmā, caur to izgāju uz citas ie- las.
Šausmas, idiote, ko esmu izdarījusi! Par desmit rubļiem būšu sagādājusi sev tādas nepatikšanas! Prāts mala pārbīļa domas, bet kājas nesa uz priekšu. Ja noķers, aizvedīs uz miliciju, varbūt nofotografēs un ieliks «Rīgas Balsī» vai veikala sienas stendā «Viņi zaga mūsu veikalā». Paziņos darbavietai. Šausmas, mani atlaidīs! Uzzinās vīrs, mamma, ko viņi sacīs? Kāds pateiks dēlam, viņam būs kauns uz skolu iet, jo māte veikalā kurpes nozagusi. Bet nevarēju taču iet uz veikalu atpakaļ un teikt: «Ņemiet ciet, es tikko te nozagu kurpītes…»,» atceras Sandra.
Nelabais apsēdis
Sandra atjēgusies Daugavmalā, nojoņojusi kilometrus pa Rīgas ielām, nosvīdusi un pārbijusies. «Atskārtu, ka neviens mani netvarsta, pakaļ neskrien un uz miliciju netaisās vest. No upes uzpūta vējš, sasvīdušai mugurai uzdzina drebuli. Sapratu, ka vakars metas un jābrauc vien uz mājām.»
Autoostas tualetē Sandra pamanījusi, ka abu kurpju apakšā pielīmētas baltas cenu zīmītes, tās ātri noplēsusi. Berzējusi pazoles pret zemi, lai kurpes izskatās pavalkātas. «Mājās «ielēcu» čībās, jaunās laiviņas iegrūdu koridora skapja stūrī. Īpaša prieka tās valkāt man nebija, papēžu metāla pasitņi, pa ielu ejot, asi klaudzēja, kape drīz vien uzberza tulznu, tā taču bija «1. Maija» prece… Pāris reižu kurpes lietū izmirka un izstiepās platas kā galošas.»
Tās dienas ieguvums nebija riska un pārbīļa vērts, atzīst Sandra. Taču tobrīd viņa jutusies kā Ieva, ko savulaik Ēdenes dārzā ar ābolu līdz grēkā krišanai sakārdinājusi čūska, kam nekādi nav bijis iespējams turēties pretī.
