20. februārī rajona Tiesa attaisnoja četrus Rundāles pagasta iedzīvotājus: Austri Narvaišu, Guntaru Kerevicu, zemessargu Arti Kamolu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 152. panta 2. daļas un Andi Kļaviņu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 130. panta 1. daļas.
20. februārī rajona Tiesa attaisnoja četrus Rundāles pagasta iedzīvotājus: Austri Narvaišu, Guntaru Kerevicu, zemessargu Arti Kamolu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 152. panta 2. daļas un Andi Kļaviņu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 130. panta 1. daļas.
Dzīves paradoksi
Tiesā šī krimināllieta bija ieilgusi un vairākkārt atlikta, līdz noskaidrojās patiesība. Prokuratūras izvirzītā apsūdzība tiesājamajiem bija barga – minētā četrotne personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās 2000. gada 22. oktobrī ar dažādiem paņēmieniem spīdzinājusi divus pusaudžus, lai piespiestu viņus atzīties nodarījumos, kuros nav vainojami. Apsūdzības slēdzienā bija vārdi «vardarbība», «draudi», «prettiesiska brīvības atņemšana» un «fizisku ciešanu nodarīšana». Tos pusaudži, juzdami savu māmiņu atbalstu, atkārtoja tiesas zālē. Varētu šķist, ka pēc tik pamatīgas spīdzināšanas zēni izglābušies no nāves.
Vislielākais paradokss bija tas, ka to noziedznieku vietā, kas Pilsrundāles iedzīvotājiem ilgu laiku sagādāja nopietnas raizes un zaudējumus, gan pārdurot automašīnu riepas, gan nolaužot antenas, uz apsūdzēto sola sēdēja nopietni vīri ar nevainojamu reputāciju, kuri ar savu pilsonisko nostāju mēģināja šos noziegumus atklāt.
Lai palīdzētu policijas darbiniekiem pēc tam, kad A. Kļaviņa vieglajai automašīnai tika sadurtas trīs riepas, zemessargs A. Kamols uzņēmās atklāt noziegumu. Līdz tam iedzīvotāju sūdzības policijas inspektoriem bija palikušas bez konkrētas rīcības.
Pa vainīgo pēdām
2000. gada 21. oktobrī pie Rundāles pagasta «Saulgriežiem» ar personisko automašīnu BMW bija piestājis A. Kļaviņš. Ap plkst. 22.30, ejot uz mājām, lieciniece D. M. ievēroja divus pusaudžus, kuri aizbēga no mašīnas. Par nule izdarīto noziegumu liecināja gaiss, kas šņākdams izplūda no pārdurtām A. Kļaviņa mašīnas riepām. Vienu no pusaudžiem D. M. pazina pēc drēbēm, tāpēc nekavējoties brīdināja mašīnas īpašnieku. Viņš kopā ar draugiem devās pie vainīgajiem kaimiņiem, lai noskaidrotu patiesību, kas apzināti tika slēpta.
Otrā rītā par notikušo tika informēts zemessargs A. Kamols, kurš ciematā taujāja puikas, lai piedāvātu viņiem darbu savā graudu kaltē. Kopā ar pārējiem uz darbu brauca abi vainīgie zēni. Abi nepilngadīgie palaidņi atzinās nozieguma izdarīšanā, tika informēts policijas inspektors A. Smagars.
Ciemata iedzīvotāju klātbūtnē puikas parādīja riepu duršanas mehānismu un nazi, atklāja, kur katrs vainojams. Tobrīd viņi neiedomājās, ka varētu sūdzēties policijas darbiniekam par spīdzināšanu, ar kādu tika izspiesta atzīšanās. To viņi pavēstīja savām māmiņām, kuras nekavējoties nogādāja puikas pie tiesu medicīnas eksperta. Taču eksperts uz zēnu ķermeņiem neatrada fiziskas vardarbības pēdas, izņemot vieglu uztūkumu un zilumu viena pusaudža sejā. Tas tika pieskaitīts viegliem miesas bojājumiem, par ko apsūdzēja A. Kļaviņu.
Izmeklēšana balstīta uz emocijām
Rūpīgi pārbaudot tiesājamo apsūdzību, Tiesa secināja, ka tā balstās tikai uz pusaudžu liecībām, kurus tiesājamie uzskatīja par vainīgiem riepu saduršanā. Uzklausot puišu melīgos apgalvojumus, Tiesa tos izskaidroja ar pašu bailēm tikt sauktiem pie atbildības par svešas mantas tīšu bojāšanu. Sakarā ar to 24. oktobrī tika ierosināta krimināllieta par pieaugušo vardarbību, kas apsteidza policijas darbinieka A. Smagara neizdarību. Par to viņš tika atlaists no dienesta pienākumu pildīšanas. Nekādas likumā paredzētās darbības ierosinātās krimināllietas izmeklēšanā arī viņš neveica. To nebija pieprasījis pat prokuratūras darbinieks.
Vērtējot abu cietušo liecības, Tiesa nevarēja ignorēt krimināllietai pievienotos raksturojumus no Pilsrundāles vidusskolas, kur minēts, ka abiem puišiem ir tieksme melot un izvairīties no mācību stundām, Tiesā to apliecināja arī šīs mācību iestādes pārstāve. Tiesa secināja, ka abi cietušie nav bijuši patiesi, bet savu apsūdzību izmantojuši kā aizstāvēšanās ieroci pašu noziedzīgo darbību slēpšanā. Par nepierādītu Tiesa uzskatīja arī vieglā miesas bojājuma izcelsmi uz viena pusaudža sejas, par ko tika apsūdzēts A. Kļaviņš.
Līdz ar to visi tiesājamie, kuri Tiesas sēžu laikā četras reizes bija spiesti pārtraukt savu darba pienākumu pildīšanu, tika attaisnoti. Tiesa pieņēma blakus lēmumu, kurā Prokuratūrai norādīts uz nepilnībām krimināllietas izmeklēšanas gaitā un ierosināts pret pusaudžiem, kuri tēloja cietušos, ierosināt krimināllietu par nepatiesu liecību sniegšanu.
