Pagājušajā nedēļā baušķeniecei Zaigai gadījies iekļūt nepatīkamā situācijā. Notikušo viņa uzticēja «Bauskas Dzīvei», piebilzdama: «Tiklīdz ārā iestājas krēsla, pilsētā uz ielas ieteicams nerādīties».
Pagājušajā nedēļā baušķeniecei Zaigai gadījies iekļūt nepatīkamā situācijā. Notikušo viņa uzticēja «Bauskas Dzīvei», piebilzdama: «Tiklīdz ārā iestājas krēsla, pilsētā uz ielas ieteicams nerādīties.»
Laupītājs nolūko somiņu
– Kopš Bauskā ir uzceltas vairākas jaunas, labi izgaismotas sabiedriskās ēkas, vakaros uz ielas sāku justies drošāk. Tovakar pēc darba iegriezos tirdzniecības centrā «RIMI» un mierīgi turpināju ceļu mājup. Dzīvoju mikrorajonā pie akciju sabiedrības «Bauskas piens». Klusībā nopriecājos, ka Uzvaras ielā deg visas spuldzes, jo nereti posmā no pilsētas 1. vidusskolas līdz Mūsas tiltam ir tumšs kā peklē. Vēl nebija slēgts arī «Eva autonams». Aiz stikla sienas mašīnu pārdevēji malkoja kafiju. Tas radīja drošības un mājīguma ilūziju.
Acīmredzot šajā brīdī es zaudēju sev tik raksturīgo modrību. Uz ietves nebija neviena gājēja. Spilgtajā apgaismojumā gluži nejauši ievēroju sekojam ēnu. Lai netraucētu «satiksmes dalībniekam» paiet garām, satvēru rokās plecu somu un pārvietojos uz ietves centru. Piepeši sajutu spēcīgu tvērienu – kāds rāva manu somiņu no pleca. Tā vietā, lai bēgtu, apstājos un somu cieši turēju. Melnā ādas jakā tērpies, salīcis laupītājs zibens ātrumā iebrāzās blakus esošās privātmājas tumšajā pagalmā.
Katrs gājējs šķiet aizdomīgs
Nebija nekādas garantijas, ka viņš man nesekos, tāpēc piespiedu sevi mierīgi šķērsot ielu un apstājos uz trotuāra pretējā pusē. Pēc mirkļa ievēroju, ka pastaigas solī viņpus brauktuvei pārvietojas kāds neliela auguma pajauns cilvēks, kurš rūpīgi vēro apkārtni. Nepaspēju fiksēt, kurā brīdī viņš gluži kā rēgs izgaisa tumsā. Kļuva skaidrs, ka viegla laupījuma tīkotāji siro divatā.
Mani pārņēma paniskas bailes, bet ceļu kaut kā vajadzēja turpināt. Pirmā doma bija no mobilā tālruņa piezvanīt policijai. Paldies Dievam, ka man pietika veselā saprāta to nedarīt, jo atcerējos, ka policija uz notikuma vietām dodas tikai tad, kad ir īsts noziegums un reāls upuris. Arī tad nav zināms, vai kārtības sargātāji ieradīsies pēc stundas vai divām…
Tālākais ceļš mājup šķita kā ļauns murgs, jo ikvienu vēlīnu pretimnācēju jau uztvēru kā potenciālu laupītāju. Kad laimīgi aiz sevis biju aizvērusi dzīvokļa durvis, tomēr izšķīros par notikušo informēt policiju. Līdz pusnaktij pa Uzvaras ielu noteikti pārvietosies arī citi gājēji. Kāpēc viņiem būtu jākļūst par ļaunprātības upuriem?
Par drošību jāgādā pašiem
Ilgi nevarēju sadūšoties pacelt tālruņa klausuli, jo pēc iepriekšējās – visai niecīgās – pieredzes biju sapratusi, ka ziņojumi par sadzīves starpgadījumiem netiek uztverti nopietni. Par lielu izbrīnu tiku laipni uzklausīta. Dežurants neizteica nekādas piezīmes, nepierakstīja manu uzvārdu un adresi, toties solīja kontrolēt situāciju, uz notikuma vietu nosūtot policijas patruļas mašīnu. Nu man sāka šķist, ka esmu kaut ko paveikusi sabiedrības labā, ar vienu tālruņa zvanu sekmējot noziedzības profilaksi.
Noklausoties manu «vakara epopeju», kaimiņš iesmējās un atgādināja, ka jāatgriežas realitātē: «Vai tad tu nezini, ka policijas pārvaldei trūkst līdzekļu benzīna iegādei nakts patruļu transportam? Vai esi redzējusi kādu policistu Bauskā staigājam pa ielām? Tāds serviss nemaz nav paredzēts. Par drošību mūsu pilsētā katram jāgādā pašam. Te nav nekāda Ventspils vai Valmiera.»
Ar līkumu «riska zonām»
Patiesi, 20 gadu dzīvojot Bauskā, uz ielas kārtības policistu neesmu redzējusi. Patruļas auto gan pāris reižu ir manīts. Pilsētnieki labi zina, ka tumsā nav ieteicams staigāt pa Rīgas ielas pagalmiem, gar upmalu un citām «riska zonām». Bet vai ir normāli, ka gājējiem bīstamas kļuvušas mazpilsētas galvenās ielas? Kāpēc, noziegumu skaitam palielinoties, vispār tiek ignorēts profilakses darbs? Vieglāk jau ir aizbildināties ar benzīna trūkumu…
