Vienas patiesības nemaz nav. Katram sava, kas mainās, pieredzei krājoties. Nereti atšķirīga ir valdības, tautas un partiju patiesība.
Vienas patiesības nemaz nav. Katram sava, kas mainās, pieredzei krājoties. Nereti atšķirīga ir valdības, tautas un partiju patiesība.
Saeimas prezidija lēmums 12. martā vēlēt Valsts prezidentu, precīzāk – apstiprināt Vairas Vīķes-Freibergas pilnvaras nākamiem četriem gadiem, izraisīja viedokļu sadursmi. A. Rubiks steigu skaidroja ar iespējamo karu Irākā. Ja tur līs bērnu asinis, arī mūsu prezidentes vārds zaudēšot spožumu. J. Jurkāns ieceri nosauca par valdošo partiju sazvērestību pret prezidenti. Savukārt «tēvzemieši» gribēja pasargāt valsti no nejaušībām, kas slēpjas aiz Jurkāna «rūpēm» par prezidentes tēlu. Vēl kāds runāja par oligarhu jeb ietekmīgu cilvēku grupas nodomiem. Vienprātības notiekošajā nebija arī juristu vidū.
Saeimas deputāts no Tautas partijas R. Pauls visai nīgri izteicās par sasteigto procesu. Taču šoreiz viņš nepiesauca ne pastalas, ne tautastērpu, ko prezidente varētu pieprasīt pieņemšanās Rīgas pilī, kā Maestro teica pirms četriem gadiem. Arī «vecās tantes» netika pieminētas. Galu galā 12. martā vēlēšanas tomēr nenotiks.
Pēc desmit stundu garām debatēm Saeima pieņēma šī gada budžetu. To kritizēs ilgi. Saprotami, ja to dara finanšu lietās zinošie, bet pašlaik atstumtie. Taču viņiem «piedzied» žurnālisti. Tā vien gribētos, lai valsts lietas mēģinātu sakārtot «Dienas» vai «Vakara Ziņu» komentētāji. Viņi droši vien izsmeļoši atbildētu uz pašu tik bieži uzdoto jautājumu: kā jūs to izdarīsit?
Šonedēļ pagāja 50 gadu kopš tautu tirāna Staļina nāves. Viņš nebūtu pieminēšanas vērts, ja vēl aizvien bijušo militāristu saietos nerēgotos šī ļaundara portreti un slavinājumi mūsmāju krievu presē. Jaunajai paaudzei neko nenozīmē Staļina valdīšanas laikā viņsaulē aizsūtīto cilvēku miljoni, jo tik iespaidīgus skaitļus prāts neņem pretī. Tikai viens fakts raksturojumam: Latvijā notikušo politisko prāvu apkopojumā (1940 – 1986) arī šāds čekas uzmanības «paraugs»: kāda jauniete desmit Gulaga gadu «nopelnījusi», sarīkodama dzimšanas dienas svinības Staļina nāves sēru nedēļā…
Skandināvi sākuši dīvaini attiekties pret mums. Viena no pirmajām bija Zviedrija, nu arī Norvēģija. Tur notikušajā «Eirovīzijas» nacionālās atlases koncertā uzstājusies grupa «Cheese Keys», kas pieteikta kā ansamblis «Latvijas balalaika» it kā no Rīgas, it kā Kazahijas nacionālos tērpos. Ar padomju ordeņiem apkārušies dziedātāji tekstā iepinuši krievu vārdus. Kopiespaidam – uz skatuves uzbīdītas piecas «matrjoškas». Tā raksturota vide, kur šopavasar «Eirovīzijas» konkursā nāksies uzstāties arī Norvēģijas pārstāvim. Pēc mūsu vēstnieka protesta vēstulēm norvēģi ir atvainojušies Latvijai. Mana piebilde skanēs «nevalstiski». Mūsu ziemeļu kaimiņi, pat negribot, visai raupji raksturojuši vidi, pie kādas paši esam pieraduši: iedzīvotāju nesamērīgais nacionālais sastāvs, tradīcijas, kas attiecīgos svētkos boļševiku saietos izlaužas pie Uzvaras monumenta un kuras ar televīzijas starpniecību steigā tiek rādītas ārzemēs, krievu valodas iespaidīgais skanējums galvaspilsētā… Tas viss mums sāp, bet nesmalkjūtīgs atgādinājums pazemo.
